Tik tiešām. Lietus, vēji, pat vētru draudi un tikai pa kādam retam saulainam mirklītim. Arī koki jau mēteļus nometuši, vienīgi daži bērziņi šur tur dižu koku pavēnī vēl plivina pa dzeltenam lakatiņam augstu galotnē. Vējiem spītē arī viens otrs ceriņu krūms, vicinot gaišus, dzeltenzaļus lapu karodziņus niknpūtējam deguna priekšā.
Bet vētras un citas nebūšanas nav tikai dabā. Paskatāmies apkārt, paklausāmies, ko runā un dara ļaudīs, un brīžam mute paliek vaļā – gan labā, gan citādā nozīmē.
Priecīgu vēsti skolotājiem nesen pasludināja viņu ministrija – algu pielikumam naudiņa nākotnē būšot. Tā sacīt, iekšējās rezervēs sameklējama. Toties šonedēļ vēji nēsā pavisam citu ziņu. Proti, tās rezerves, iespējams, meklēs, likvidējot bērnu ziņā mazskaitlīgās skolas un atlaižot pedagogus. Ministre gan saka – fui, tās tikai pļāpas! Tanī pašā laikā dzirdams, ka katliņš jau vārās un ministrija mazgās rokas tur, kur gan tās parasti nemazgā…, jo šo smago samazināšanas slogu pilnībā gatavojas uzkraut reģionu pleciem. Sak', jūsu skolas, jūsu iespējas vai neiespējas!
Visi pošamies savas valsts svētkiem. Šajā sakarā valstsvīru mutēs aktuāls amnestijas jautājums. Lai varai palīdzētu, uzpeldēja it kā advokātu kantorī gatavots projekts, kā šo lietu risināt. Nu jau zinām, ar ko tas beidzies, iegūdams noraidījumu, kārtējās grinbergiādes titulējumu un mīklainus minējumus par zemūdens klintīm…
Rudens vētras turpina locīt un purināt naudas kokus.
Dažādās pārraidēs, gan vizuālajās, gan tikai izskanošajās, arvien un arvien redzami un dzirdami šo koku turētāji, kas liecina un apliecina – viss okei. Gribot vai negribot pilsonis skatās un klausās, un viņam nāk prātā senais teiciens par dūmiem un uguni. Labi jau, ka lietus līst bagātīgi.
Šonedēļ svētku pīrāgu pavisam oficiāli pasniedza lielā Amerika. Ja ir pareizā pase, reizē ar mūsu valsts svētkiem var doties pāri okeānam bez vīzas. Tā šķiet rudenīgi saulainā ziņa.
Bet pavisam saulaina tepat Madonā – Madonas Valsts ģimnāzija vakar atzīmēja piecu gadu jubileju. Ar ko arī apsveicam!
Toties šodien, kad sākas novembris, esam jau pavisam tuvu klāt savas valsts deviņdesmitajai gadskārtai. Tas lai vēl vairāk mudina katru no mums atcerēties, ka attiecībās ar savu tēviju ir ne tikai tiesības, bet arī pienākumi, katra spēju un iespēju robežās. Un ne jau tikai pirmssvētku patosā.
Autors: OĻĢERTS SKUJA