Trešdien beidzot Valsts prezidents Raimonds Vējonis pieņēma lēmumu, kuru tik nervozi kopš Laimdotas Straujumas demisijas pērnā gada 7. decembrī gaidīja politiskās partijas, un proti – pēc izšķirošajām sarunām ar diviem pretendentiem – Māri Kučinski no ZZS un Kārli Šadurski no „Vienotības" – premjera amatam nominēja Māri Kučinski.
„Vienotības" līdere Solvita Āboltiņa gan jau paguvusi mest akmeni prezidenta dārziņā un apgalvot, ka „vieglāk ir nominēt savējo", pie reizes gan nenoliedzot, ka „Vienotība" premjera amatu un arī reitingus zaudējusi iekšējās sašķeltības dēļ. Savukārt Kučinskis pats dziļdomīgi atzinis, ka nominācija nav nekāda uzvara, bet sākumposms jaunam darbam.
Jā, darba premjera amata kandidātam tiešām pilnas rokas, gan strādājot pie valdības deklarācijas, gan veidojot pašu valdību, un priekšā gaidāms visai „karsts laiks", kurā būs nepieciešama „vēsa galva". Cerams, ka Mārim Kučinskim, ko Valsts prezidents vērtē kā pieredzējušu politiķi, kurš vienmēr centies panākt rezultātu, tāda būs. Prezidents arī izteicis cerību, ka „Vienotība" spēs pārvarēt savu politisko aizvainojumu un arī nākamajā valdībā būs gan ZZS, gan „Vienotība" un NA. Protams, nevarot gan izslēgt „Vienotības" aiziešanu opozīcijā, tomēr politiskā loģika nozīmējot to, ka partijai tādā gadījumā gaidāma vēl plašāka sadalīšanās.
Taču, lai arī prezidents, tāpat kā Kučinska partijas biedri, viņu vērtē ļoti augstu un cer, ka viņam izdosies izveidot stabilu valdību, ir tādi, kas par premjera amata kandidātu izsakās visai skeptiski, it īpaši saistībā ar viņa „grēku" – aktīvu darbošanos Tautas partijā. Savukārt kādreizējais Andra Šķēles premjera biroja vadītājs Jurģis Liepnieks uzskata, ka valdības vadībā nav īstais brīdis opīšiem, piebilstot, ka „no cilvēciskā viedokļa Kučinska īpašības ir ļoti simpātiskas – viņš ir tāds krietns, tīrs, godīgs un lādzīgs, taču kā politiķis viņš ir pelēcība, bez jebkādas harismas un līdera prasmēm". Protams, viņš nav ambiciozā Āboltiņa, kas, paliekot vēlēšanās aiz strīpas, tomēr pamanās iekļūt Saeimā, var bez sāls ēst pašas partijas premjeri vai uzūjināt pensionāriem. Iespējams, arī, sēžot premjeres krēslā, kā tas sākotnēji bija iecerēts, viņai būtu īstais krampis un nenodrebētu roka daudzu nepopulāru lēmumu pieņemšanā, bet cena arī tam droši vien būtu augsta.
Bet, kamēr augstākajos kuluāros norisinās cīņa par varu, tikmēr Latvijā iedegas barikāžu piemiņas ugunskuri, atceroties tautas lielo vienotību janvārī pirms 25 gadiem, iestājoties par savas valsts neatkarību. Un arī tā toreiz bija izvēle. Desmitiem tūkstošu cilvēku no visas Latvijas devās uz Rīgu, nezinot, kas viņus sagaida, bet ar dziļu pārliecību sirdī, ka citādi rīkoties nemaz nevar.