Teju no pirmās Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) izveides dienas viss par un ap šo iestādi notiekošais vairāk ir atgādinājis lēta šova vai ne tās augstākās kvalitātes Latīņamerikas seriāla sižetu. Vai nu tie būtu kārtējie centieni atrast piemērotāko KNAB vadītāju un pēc kāda laika izmisīgi mēģinājumi to atkal atbrīvot, vai skandāli, kuros iesaistīti augsti stāvoši KNAB darbinieki, bažas par iespējām KNAB izmantot politisko konkurentu dzīves apgrūtināšanā, pašu KNAB darbinieku savstarpējā villošanās, kurai līdzīga nav pieredzēta nevienā citā iestādē, un kur nu vēl tieši no ziepju operas izrautā sižeta līnija ar patiesās personības un pilsonības noskaidrošanu – Juta Strīķe vai Anna Potapova?
Uz visa šī fona fakts, ka no Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja pazudis 200 lappušu biezs sējums no aktīvā izstrādē esošas lietas, kas saturēja informāciju gan par operatīvajām darbībām, gan arī izmeklēšanu, tāds nieks vien šķiet, lai gan Latvijas vēsturē kas tāds ir noticis pirmoreiz.
Ja meklējam iemeslus, kādēļ KNAB ir tāds, kāds tas ir, un kādēļ šo iestādi nemitīgi piemeklē skandāli un dažnedažādas nelaimes, centrālais, manuprāt, ir neizturētais pārbaudījums ar varu. KNAB jau no laika gala ir bijusi vismazāk kontrolētā un uzraudzītā iestāde, un, zinot to, kas ir biroja funkciju lokā, tas ir pašsaprotami. Diemžēl šī nosacītā neatkarība arī veicinājusi tādas vides izveidi, kurā var notikt operatīvās darbības nodrošināšanai nepieciešamo līdzekļu piesavināšanās, biroja darbinieku savstarpējās cīņas, dažādu individuālu PR akciju rīkošana utt. Varētu jau teikt „Kas mums no tā?", diemžēl atkal jālieto sensenais teiciens „Būtu smieklīgi, ja nebūtu tik skumji". Pirmkārt, KNAB nav vientuļa sala un birojā notiekošais nav atrauts no pārējās Latvijas. Tas, kas notiek KNAB, ir vērtējams kā valsts un tās tiesībsargājošo iestāžu diskreditācija. Vai KNAB var cerēt uz sabiedrības uzticību, ja vai katru otro vakaru cilvēki ziņās vēro KNAB neglaimojošus sižetus? Otrkārt, visu ķildu un negāciju jūklī pazūd informācija par KNAB pozitīvo veikumu, kurš nav mazs. Treškārt, un tas jau ir bīstami, KNAB demonstrējot savu sadrumstalotību un mazspēju, var aktualizēties jautājums par ciešāku skrūvju piegriešanu, padarot šo iestādi par politisku pasūtījumu veicējiem (daži jau tagad KNAB par tādu uzskata), vai arī vispār par nepieciešamību KNAB pastāvēt arī turpmāk.
Sabiedrība tikmēr dzīvo sasprindzinājumā un gaida knābjšova nākamo sēriju, kas solās būt interesantiem notikumiem un pavērsieniem bagāta, jo tiek meklēts atkal jauns iestādes vadītājs un kandidātu uz amatu netrūkst.