Kopumā nedēļa, protams, bija tāpat septiņdienīga, kā visas tās māsas, gan aizvadītās, gan nākamās. Tas nosacītais īsums sanāca uz darba dienu skaita, bet citādi netrūka ne darbošanās, ne svinēšanas.
Par Latvijas valsts atdzimšanas sākumdienu 4. maiju jau runāts un rakstīts visai daudz. Neko jaunu šai pagaidām spītīgi vēsajā pavasarī nevar pateikt. Pirms divdesmit gadiem pavasaris jau bija pašā plaukumā. Uzzinot par tik ļoti cerēto deputātu PAR, droši vien lielākā daļa Latvijas tautas asarām acīs stāvēja kājās pie televizoriem un kaut vai dungoja himnas melodiju.
Pēc vistautas saiešanas Daugavas krastmalā par lielo vienotību bijām visi. Gan tie, kas centās virzību rādīt, gan tautas masas. Pat līdz jaukajām pastalu balādēm…
Viss tā jauki notika arī jubilejas dienā. Kam svinīgi jāsēž un jārunā, tie to arī darīja. Kam bija savs sakāmais, to arī pasacīja. Kam savs lasāmais, to arī nolasīja. Bet tauta pie tautas dziesmām pati par sevi bija. Vai arī TV operatori mūsu vadoņus masās nepamanīja. Nujā! Mums visiem, nu jau sen, katram savs.
Taču LATVIJA, mūsu tēvzeme, IR un BŪS! Tikai jāvētī pelavas un jāsvētī tās vārds.
Bet tepat, mūsu Madonas novadā, šonedēļ bijām sadusmojuši lielo Lubānu – krājām, krājām tā plašumos ūdeni, kamēr Meirānu kanāla slūžu aizvaram kļuva par grūtu. Un tad jau brīvlaistais ūdens meklēja vieglāko ceļu – uz tuvējām pļavām un tīrumiem.
Savukārt kaimiņos, Ērgļu novada Jumurdas pagastā, kāds gados jau cienījams vīra cilvēks, šķiet, bija mēģinājis ieskatīties, kas "lācītim vēderā". Pagaidām nav zināms, kas tas bijis par lācīti, ne arī cik tam vēders liels. Ka liels bijis, liek domāt skalu kaudze, kas palikusi pāri no šī vīra mājas, nemaz jau nerunājot par viņu pašu.
Pavisam tālu – es te nedomāju par šīsnedēļas grieķu buntēm pret nodokļiem, bet gan par to, ka zemes mātes karstā elpa Īslandes vulkānā atkal liek aizdomāties par varenajiem dabas spēkiem, pret kuriem šajā variantā vienīgais līdzeklis ir lidojumu ierobežošana.
Kamēr te apcerēju lietas, kas notikušas vai notiek, sinop-tiķi ziņoja, ka pavasaris notvēris saules staru, silta lietus laistītavu, un sākšot mūs beidzot sildīt. Tiesa gan, ar piebildi – katrā valsts malā ar prāvām siltuma atšķirībām.
Ka tikai nav samācījies no mūsējām.
Autors: OĻĢERTS SKUJA