Šīs augusta dienas ir ar būtisku zīmogu Latvijas vēsturē. Pirms 30 gadiem tās 21. augustā vainagojās ar Latvijas neatkarības atzīšanu de facto, kad par konstitucionālo likumu „Par Latvijas Republikas valstisko statusu" nobalsoja 111 (pret balsoja 13) Latvijas Augstākās Padomes deputāti.
Bet līdz tam bija garš ceļš ejams, sākot ar Latvijas cilvēktiesību aizstāvības grupu „Helsinki 86", kas 1987. gada 14. jūnijā pirmo reizi organizēja publisku ziedu nolikšanu 1941. gada 14. jūnija deportācijas upuru piemiņai pie Brīvības pieminekļa Rīgā, Latvijas Tautas frontes dibināšanu un „Baltijas ceļu" 1989. gada 23. augustā, kam šogad atzīmējām 32. gadadienu. Tā bija visplašākā nevardarbīgā pretošanās pasaulē, kad 2 miljonu cilvēku ķēde vēl okupētajā Baltijā pieprasīja brīvību. 700 kilometru garumā – no Viļņas Lietuvā caur Bausku, Rīgu, Vidzemes šoseju līdz pat Tallinai Igaunijā. Netverama vienotība virmoja gaisā, arī sadodoties rokās grupai no Sarkaņiem, kuras rindās toreiz izdevās būt un kas savu vietu dzīvajā ķēdē ieņēma netālu no toreizējās sanatorijas „Cīrulīši". Tika dziedātas dziesmas, skanēja radio, sirdī valdīja pacilātība, piedaloties šādā milzīga mēroga akcijā. Laiks iet. Tagad atceroties, daudziem tas bija vislaimīgākais laiks, kad beidzot varēja skaļi izteikt savas klusākās vēlmes. Daudz kas var būt palicis nepiepildīts, bet galvenais – tā ir brīvība, kuru neatsvērt ne ar ko.
Diemžēl „Baltijas ceļa" nosaukumu šogad izmanto vakcinācijas pret „Covid-19" pretinieki, kuri protestē pret vakcināciju, kas vairāku profesiju pārstāvjiem varētu būt obligāta. Organizētāji iepriekš plaši reklamēja pasākumu vairākos plašsaziņas līdzekļos, kā arī ir izveidojuši mājaslapu piecās valodās.
Tas izraisījis sašutumu ne vienā vien. To pauda arī Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs Dainis Īvāns: „Tā ir idejas zagšana. Diezgan tāda riebīga lieta. Acīmredzot šiem līderiem… tie nav nekādi līderi – antilīderiem, kuriem drīzāk merkantilu politisku interešu vārdā nav ideju, viņi zog šīs idejas kaut kur no pagātnes. Un zog pie tam tādas ļoti lielas un svētas idejas. Jo galu galā pats „Baltijas ceļš" ir UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā kā ideāls tautas solidaritātes paraugs ierakstīts. Un to nedrīkst izmantot kaut kādiem zemiskiem mērķiem."
Viena lieta ir brīvība, otra pienākums – pienākums ne tikai pret sevi, bet arī pret līdzcilvēkiem, šajā gadījumā – viņu veselību. Mēs taču visi gribam beidzot tikt no šīs ligas vaļā, lai bērni varētu iet uz skolu, uz pulciņiem, lai mēs visi bez bažām varētu apmeklēt pasākumus, piedalīties sabiedriskajā dzīvē. Galu galā normāli iet uz darbu, nevis attālināti sēdēt pie datoriem.
27.08.2021.