Laikā, kad lielākā daļa pasaules gatavojas atzīmēt cilvēku upuru skaita ziņā ievērojamākās aizvadītā gadsimta traģēdijas beigu 70. gadadienu, atrodas augsti stāvošas kaimiņvalsts amatpersonas, kas nekautrējas nākt klajā ar spekulatīviem, iekšpolitiskajam patēriņam domātiem izteikumiem.
Runa ir par Krievijas Drošības padomes sekretāra Nikolaja Patruševa vēršanos pret ideju par Ukrainas iestāšanos NATO, nosaucot to par nacistiskās Vācijas pusē karojušo spēku revanša mēģinājumu un apgalvojot, ka Baltijas valstīs un Ukrainā atklāti atdzimst fašisms.
Baltijas valstīm nav jāpierod, ka Krievijas neoficiālajā un arī oficiālajā retorikā mēs bieži tiekam dēvēti par nacistiem vai fašistiem (atkarībā no tā, kurš no vārdiem šo apgalvojumu paudējiem pirmais iešaujas prātā). Nu Ukrainas konflikta iespaidā arī šai brālīgajai slāvu tautai tiek piekabināts fašisma medālis.
Psiholoģijā tiek runāts par cilvēka garīgo stāvokli, ko apzīmē ar terminu kognitīvā disonanse. Vienkāršiem vārdiem runājot, tas nozīmē stresu, ko rada nepieciešamība apvienot divus pretrunīgus uzskatus vai dzīves uztveres. Šis stāvoklis noved pie tā, ka cilvēks apzināti sāk izvairīties no viedokļiem vai idejām, kas apdraud viņa iepriekšējos pieņēmumus, vērtības un uzskatu par to, „kā ir jābūt". Šo stāvokli es minu tādēļ, ka tas nereti ir vērojams daudziem Krievijas propagandas ruporiem. Atminēsimies kaut vai seno teicienu par to, ka PSRS ir izlūki, bet Rietumiem – spiegi. Uztveres bāzes līmenī nekas daudz nav mainījies. Skinhedi un tie, kuri piekauj un nogalina citas ādas krāsas cilvēkus, Krievijā tiek dēvēti par patriotiem un valsts aizstāvjiem, bet ārvalstīs –
par rasistiem un apspiedējiem. Radikālie nacionālisti, kā, piemēram, „Night Wolves" tiek dēvēti par nacionālajiem varoņiem un tēvijas sargiem, bet nacionālo ideju aizstāvji citās valstīs – par nacistiem. Šāds atšķirīgs skatījums ir arī uz daudziem vēstures faktiem. Mēs 50 padomijā nodzīvotos gadus saucam par okupācijas periodu, bet Krievijā un šur tur Latvijā tas joprojām tiek dēvēts par atbrīvotāju atnestu laimības laikmetu, kam galu darīja Baltijas nacionāļi un Krievijas rietumniekiem pārdevušies politikāņi. Pavaicājiet vidusmēra Krievijas iedzīvotājam, kā viņa galvā sadzīvo ideja par to, ka PSRS vienlaicīgi bija gan kara kurinātājs un agresors, gan atbrīvotājs un Lielā Tēvijas kara uzvarētājs. Arī Patruševam derētu izlasīt fašisma definīciju un tad censties atrast trīs atšķirības starp tajā minēto un pašreizējo Krievijas valsts iekārtas modeli. Diezin vai izdotos.