Valsts vēsture, tāpat kā katra cilvēka dzīve, veidojas no dienām, mēnešiem, gadiem. 1990. gada 4. maijs, kad tika pasludināta Latvijas Republikas Neatkarības deklarācija, nenoliedzami Latvijas jaunāko laiku vēsturē ir īpaša diena. Un, lai gan pagājuši jau 20 gadu, man joprojām atmiņā tā pacilājošā noskaņa, kas pārņēma pēc raižpilnām gaidām par balsošanas rezultātiem. Ilgus gadus nomāktā, svešas ideoloģijas tīklos savaņģotā tautas garīgā enerģija lauzās uz āru. Toreiz 138 deputātiem, kas balsoja "par", uzgavilēja ne tikai tie ļaužu pūļi, kas bija sapulcējušies pie Augstākās padomes, bet arī daudzie skatītāji pie saviem televizoriem. Neviens jau tajā brīdī nevarēja prognozēt, kā viss virzīsies uz priekšu, kāda būs lielā monstra, kura sastāvā atradāmies, reakcija, bet nenoliedzami tas bija pagrieziena punkts, uz ko gājām pamazām, bet mērķtiecīgi, sākot jau ar LNNK izveidi, Tautas fronti, Pilsoņu kongresu.
Diemžēl šodien, pēc jaunāko aptauju datiem, tikai 31 procents zina, kas ir 4. maijs. Vairāk nekā piektdaļa no aptaujātajiem min, ka, viņuprāt, šajā dienā atzīmē Otrā pasaules kara beigas. Daudziem šī diena vienkārši saistās ar papildu brīvdienu. Taču kāda tad ir mūsu dzīve šodien, pēc divdesmit gadiem? Katrā ziņā, ne tāda, kādu iedomājāmies. Latviešiem ir tāds teiciens, kas ļoti trāpīgi attiecināms arī uz lielāko sabiedrības daļu šodien: „Sitas kā pliks pa nātrēm." Jā, dzeļ un sāp bez gala mūsu „plikumi". Un katrs cīnās, kā māk un atzīst par labāku. Vieni sakopo spēkus un meklē risinājumu arī šajā sarežģītajā situācijā, savukārt citi jau sen atmetuši cerības atrast savu vietu un pametuši Latviju, vēl citi zūdās vistreknākajiem vārdiem. Saukli „Kaut ar pastalām, bet brīvā Latvijā" nomainījis „Es mīlu Latviju, bet nemīlu šo valsti". Taču visi esam piemirsuši, ka pats lielākais ieguvums mums šajos divdesmit gados nenoliedzami ir demokrātiska valsts, bet demokrātija jau pati par sevi nenozīmē, ka visi automātiski ir bagāti un pārtikuši. Tas lielā mērā atkarīgs no cilvēkiem, kurus esam deleģējuši lemt un vadīt (un tūlīt to darīsim atkal – ka tikai neuzkāpt vecajiem grābekļiem) savu valsti, no viņu morāles. Diemžēl daudziem no viņiem, ietiekot amatā (vienalga, vai tā būtu Saeima vai mazāka mēroja lemjoša instance), atmiņa kļūst īsa un pāri visam sāk dominēt savstarpējās ambīcijas un savtīgas intereses, lai tā būtu trekno gadu negausība vai sienāža (ak, vecā labā krievu klasika) bezbēdība. Tikai par sekām diemžēl jāmaksā mums visiem, un vissāpīgāk tas skar tos, kas no sirds uzgavilēja 4. maijam, stāvēja barikādēs un ticēja, ticēja un vēlreiz ticēja…
Taču es joprojām ticu savai valstij. Tāpat kā pirms 20 gadiem. Var jau būt, ka divdesmit gadu ir par maz, lai iemācītos dzīvot. Vienīgās bažas – ka tikai tā mācīšanās neizmaksātu par dārgu.
Autore: BAIBA MIGLONE