Centos veikt savu „Stara" jūlija publikāciju satura analīzi. Izrādījās, ka aptuveni 80% no rakstītā skāra tematus ar negatīvu ievirzi. Lauvas tiesa bija saistībā ar Madonas slimnīcu un Varakļāngeitu. Pat lielajās numura intervijās, kur cilvēkam būtu iespējams likt uzsvaru uz pozitīvu vēstījumu, lielākā daļa tekstu saistījās ar smagu darbu, līdzekļu samazinājumu, bezdarbu, neskaidro nākotni utt. Sāku domāt, vai tiešām domāšana problēmās un negācijās šajā laikā mums tiek iekodēta jau zemapziņā un mēs paši savstarpējā komunikācijā un saskarsmē to vēl vairāk atražojam? Dažs teiks, ka mēs paši izvēlamies, ko un kā uztvert un savā prātā apstrādāt. Ja vēlamies, varam pašpietiekami dzīvot kā Diogēns mucā un nospļauties uz vispasaules dižķibelēm. Cits varbūt tam nepiekritīs, uzskatot, ka no informācijas aprites izbēgt nevar un arī nevajag, jo, dzīvojot pašapmānā, ka viss ir lieliski, var iedzīvoties tikai lielākās problēmās.
Šādā brīdī neviļus nākas arī domāt par žurnālistu misiju. Vai mums kopīgi ir jāpūš negāciju taurē, zinot, ka negatīvās ziņas lasa vairāk, vai tomēr jāizvēlas rimtāki un neitrālāki temati, liekot uzsvaru uz pozitīvo. Domāju, pareizā atbilde – jāmeklē zelta vidusceļš.
Plašsaziņas līdzekļi nevar iedzīvotājiem sniegt tikai viena vai tikai otra veida ziņas. Tāpat kā mūsu uzturam, arī uzņemtajai informācijai jābūt sabalansētai (daudzpusīgai). Nereti žurnālisti mēdz grēkot, ļaujoties negatīvisma kārdinājumam, un saliek akcentus tā, ka viss mākonis ir melns ar vēl melnāku maliņu. Protams, tas garantē to, ka publikācija tiks lasīta, taču vienlaikus lasītāji saņems nepilnīgu ainu par to, kas īstenībā noticis. Tas savukārt pavērs ceļu spekulācijām un iespējai manipulēt ar sabiedrisko domu. Ne vienreiz vien esmu sevi pieķēris, ka, lasot izteikti negatīvu materiālu par notikumu, kur man jau ir savs stabils viedoklis, mēdzu uzvilkties (vai nu uz raksta autoru, vai nu uz rakstā minētajiem personāžiem).
Atzīsim, ka bieži vien, lasot rakstus, skatoties sižetus vai klausoties raidījumus par Jūrmalgeitu, G-24 kredītu, „Parex bankas" „nacionalizēšanu" u. c. saistošiem tematiem, esam savilkuši dūres un vismaz domās noslānījuši daudzus Latvijas politiskās un ekonomiskās „elites" pārstāvjus. Šīs emocijas ir iedīglis daudz nopietnākām lietām – publiskiem protestiem, grautiņiem, pat revolūcijām. Tādēļ ir ļoti svarīgi apjaust ,vai ar tavām emocijām, tavu viedokli, lietu uztveri un domām kāds vienkārši nevēlas manipulēt, cerot panākt sev vēlamu rezultātu. Vēsture ir pierādījusi, ka, jo niknāks, kareivīgāks ir ļaužu pūlis, jo vieglāk tas ir pakļaujams un vadāms, brīžiem pat aizmirstot, pret ko ir vērsts protests. Nekļūsim par šādu pūli!
Autors: EGILS KAZAKEVIČS