Tā liek dakteri, kad jāmeklē, kas slimniekā paslēpies un neļauj justies savā ādā kā vienmēr. Bet autobraucējiem uz mūsu ceļiem un arī tepat pilsētas ielām braucot jāelpo dziļi, gandrīz vai nepārtraukti.
Pirmais un, var teikt, pavisam vēl nenopietnais atkusnis, mainoties ar salu, jau paspējis dažviet radīt pat veselas bedrīšu un arī visai iespaidīgu caurumu kaskādes asfaltā. Braucam un priecājamies, ja tiekam cauri tikai ar kratīšanos. Ja nu spēkratam atgadās kas nopietnāks, tad, piesaucot pašu nelabo, piesaucam arī tos biezpaurus, kas savulaik likvidēja ceļu fondu, un veltīgi mēģinām uzminēt, cik lielā un dziļā kabatā sabirst lielās autoīpašnieku saimes ikgadējais ceļu nodoklis kopā ar visām degvielas akcīzes naudiņām. Kādas tik runas, atrunas un projekti par šo tematu dzirdēti, bet asfalts no tā neuzlabojas un turpina brukt. Ja arī bedrītes pieķepina, šāda remonta ilglaicība ir visai nosacīta.
Bet ne jau tikai ceļi. Gribot vai ne, dziļi jāievelk elpa, dzirdot par dažādām, šķiet, pat mistiskām lietām mūsu zemītē. Lai ar mistiku cīnītos, zvārdeniekiem pat Dievs jāsauc palīgā. Bijušajā padarmijas bumbotavā savas zemes atguvušie, visus pēdējos gadus šos laukus kopušie zemnieki neuzspridzinājušies pēkšņi iežogoti milzonīgām brīdinājuma tāfelēm, kuru uzraksti cenšas pārliecināt ikvienu, ka visa dzīvā radība un mantība atrodas uz vienām vienīgām bumbām. Klausoties varas mājienos, kuros dzirdama arī draudīga pieskaņa, ja ļaudis nepakļausies aicinājumam pamest šīs zemes…, atklāts paliek jautājums par mistiskajiem šīs un citas teritorijas iekārotājiem.
Kad ieklausās un ielasās ziņās par valsts televīzijas un radio laulībām, pat dziļa ieelpa nepalīdz. Kā tikai nu tiek muļļāta šī paredzamā ceremonija, par kuras nepieciešamību, no malas raugoties, paliek iespaids, ka tas viss tiek virzīts uz laužņu ielikšanu dažā labā mutē. Ka aiz visa tā stāv intereses, par kurām var nojaust, pagaidām ne pierādīt, ne parādīt ar pirkstu tieši. Katrā ziņā mums, klausītājiem un skatītājiem, cik no iesaistīto laulības organizatoru puses darbības jaušams, saņemamā informācija var kļūt dikti vienveidīga.
Mums, ierindas ļaudīm, ar kuriem, kā zināms, ne visai rēķinās, paldies, ja neieskaita tumšā masā, kļūst pilnīgi skaidrs, ka, ja kādam vai kādiem rodas īpašs plāns, tad to dzemdina aiz slēgtām durvīm un bez sevišķiem paskaidrojumiem, kad piedzemdināts, nomet tautai priekšā. Ja bezierunu piekrišanas nav, tad nu gan pazib arī dažādi neglaimojoši apzīmējumi. Ar eiro pilnīgi tas pats. Nu pamodušies. Nu braukā apkārt skaidrodami un pašu radītās šaubas kliedēdami. Bet ar to vajadzēja sākt. Te nav muļķu zeme, un tas nu reizi par visām reizēm būtu jāsaprot visiem slēgto kabinetu meistariem.
Autors: OĻĢERTS SKUJA