24. februārī apritēja četri gadi kopš Krievijas nežēlīgā iebrukuma Ukrainā. Karš, kas sākumā šķita neiedomājams, kļuvis par mūsu ikdienas fonu. Četri gadi nu jau ir skaitlis, kas daudzus vairs nešokē. Vai mēs tiešām esam pieraduši pie kara? Vai ikvakara reportāžas no frontes un jaunāko ziņu kopsavilkums kļuvuši par tikai vienu no daudzajām ziņām?
Ilgums kā pārbaudījums – tā var teikt par ukraiņu izturību. Četri gadi ir pietiekami ilgs laiks, lai nogurtu, bet pārāk īss, lai atļautos piekāpties. Ukraiņu tauta ir pierādījusi, ka nebaidās ne no droniem, ne raķetēm, kas dienu no dienas plosa ēkas, cilvēkus, viņu likteņus. Laiks ir sabiedrotais tam, kurš spēj izturēt ilgāk, un risks tiem, kuri sāk šaubīties. Krievijas infrastruktūra un ekonomika ir manāmi novājinātas, un „lielā", „varenā" impērija, kas allaž dižojusies ar savu pārākumu, biedējot pārējās valstis un iedvešot no sevis respektu visai pasaulei, ir tuvu sabrukumam. Atzīt to būtu kauns un negods, tāpēc jāturas pretī pēdējiem spēkiem tam, kas tik un tā agrāk vai vēlāk būs neizbēgams.
Rietumu atbalsts Ukrainai balansē starp solījumiem un realitāti. Palīdzība tiek sniegta, bet vai tā ir pietiekama? Eksperti atzīst, ka militārais atbalsts Ukrainai joprojām nav tajā līmenī un apjomā, kāds vajadzīgs, turklāt vairākas Eiropas valstis palīdzības sniegšanā iesaistās kūtri. Kas ir tā pamatā – bailes no Krievijas sankcijām, savai valstij gudra rīcības politika?
Ilgstošs karš testē ne tikai ieročus, bet arī raksturu, un Ukrainas iedzīvotāji kopš kara pirmās dienas pierādījuši, cik stipri ir savā garā, pārliecībā un cik nenogurdināmi var būt, par spīti tam, ka divdesmit četras stundas diennaktī ir nomodā par savu valsti, tautu un ģimenēm. Karadarbības epicentrs nav „kaut kur tālu", kā liela daļa sabiedrības domā. Tas ir daudz tuvāk, nekā šķiet, jo fronte ir arī Eiropas drošības robeža. Ukraiņi aizsargā ne tikai savu dzimteni, bet arī stāv nomodā par mums, un karš, ko viņi varonīgi iznes uz saviem pleciem, faktiski ir visas Eiropas un diemžēl arī Latvijas karš.
Vai, dodoties savās ikdienas gaitās, mēs protam klusībā pateikties katram ukraiņu karavīram par savu brīvību? Mums visiem būtu jāatbild uz jautājumu sev, vai solidaritāte ir patiesa vai tikai simboliska? Nolieksim galvas ukraiņu karavīru priekšā, jo brīvība nekad nav pašsaprotama – tā vienmēr kādam maksā pārāk dārgi.
27.02.2026.