Ar mirdzošu sniegu un salu ir atnācis jaunais gads, un diemžēl nav piepildījušies dažu asprāšu vēl decembrī izteiktie sprēgājumi par to, ka ziema baidās nākt, jo, kas lai zina, varbūt sniegs tāpat kā viss mūsu mīļajā Latvijā tiks aplikts ar nodokļiem… Sniegs un gaiss joprojām par brīvu un vairumā, bet nodokļu nasta – oioioi! To izjutīs katrs, kam vēl ir darbs, par kuru maksā kaut vai minimālo algu, par citiem nodokļiem nemaz nerunājot. Bet ne jau par nodokļiem es gribēju runāt „Stara" šā gada pirmajā numurā.
Vispirms es vēlos teikt milzīgu paldies mūsu uzticīgajiem lasītājiem, tiem, kas joprojām ir izvēlējušies „Staru" saņemt savās pastkastītēs (par to, cik laikrakstu iegādāsies mazumtirdzniecībā, šobrīd grūti spriest). Un pašas bargākās prognozes, ka abonētajai presei 2010. gadā būs kritums pat līdz 30 procentiem, jo cilvēkiem tagad grūti ar iztikšanu, tomēr nav piepildījušās. Arī mēs bijām zināmā apjukumā un pat nezinājām, cik īsti lielā tirāžā drukāt tradicionālo „Stara" kalendāru, kas ik gadu ar pirmo laikraksta numuru ceļo pie abonentiem. Taču „Stara" abonentu skaits, kaut nedaudz samazinājies, joprojām pārsniedz četrus tūkstošus un ir pat lielāks nekā pērnā gada vidū. Tas nozīmē, ka mūsu laikraksts ir vajadzīgs, to abonē un lasa visos piecos novados un pat aiz to robežām. Šis fakts iepriecina visvairāk un ir pati lielākā dāvana šajā gadumijā, kad nepārtraukti tiek runāts par dižķibeli un nevienam nav šaubu, ka mēs tiešām esam nonākuši dziļā bedrē (daži politiķi ar premjeru priekšgalā gan mierina, ka pamazām notiekot rāpšanās ārā no tās). „„Stars" ir man nepieciešams, to nepārtraukti sūtu un esmu pateicīga, ka ir šāds laikraksts," vēstulē raksta mūsu avīzes abonente Dz. Saleniece no Ošupes pagasta un turpina ar Anšlava Eglīša vārdiem: „Drusku jādzīvo arī šaidienai, it īpaši, ja dienu kļūst arvien mazāk un neviens nezina, cik īsteni to vēl atlicis. Gan jau nākotne pati gādās par sevi. Lai cerība reizēm ir vāja, to pilnīgi nomākt nav iespējams." Sirsnīgus vēlējumus šajos Ziemassvētkos un gadumijā esam saņēmuši no daudziem lasītājiem. Paldies arī par skaistajiem pašadītajiem dūraiņiem!
Es tikai no savas puses vēl gribētu piemetināt to, ko mēs visi jau zinām, tomēr ik pa brīdim šķendējamies: ir mazāk jāgaužas par to, cik šī valsts slikta un ko man personīgi tā dod (jeb – pareizāk sakot – nedod), bet jādomā, ko mēs katrs varētu dot tai vietā, kur katrs esam, jo lielākā vērtība jebkurā dižķibelē ir un paliek cilvēks – tu, es, mēs visi.
Autore: BAIBA MIGLONE