Šonedēļ Latvijas Neatkarīgā televīzija tās skatītājus un, viņuprāt, visus iedzīvotājus aplaimoja ar iespēju rakstīt tautas deklarāciju. Man gan nav lielas pieredzes šādu dokumentu sastādīšanā, taču godīgi jāsaka, ka diezin vai LNT (lasi „Par labu Latviju") izvēlētais ceļš ir tas pareizais. Raidījumu cikls „Tautas deklarācijas nedēļa" vairāk atgādināja publisku viedokļu apmaiņu, kur jau no sākta gala bija skaidrs, ka sausajā atlikumā vairāk par dažām aptuvenām tēzēm un virspusējas valstī esošās situācijas analīzes piedāvājuma mēs neko neiegūsim.
Abstrahējoties no tā, ka šis nenoliedzami bija kustības „Par labu Latviju" priekšvēlēšanu reklāmas gabals (lai to konstatētu, nav jābūt slēptās reklāmas pētniekam), es vēlējos sliktākajā gadījumā vismaz uzzināt ko jaunu. Grūti būtu pārmest politisko angažētību visiem diskusiju cikla dalībniekiem, un arī tie, kas pēc papīriem skaitās „pielaulāti" kādam politiskajam spēkam, visai uzkrītoši centās sevi parādīt kā apolitiskus tēlus, taču „Tautas deklarācijas nedēļa" kopumā manī raisīja dalītas izjūtas. Nenoliedzami, šāda formāta raidījumiem Latvijas televīzijā būtu jābūt vairāk, es pat teiktu, ka daži no dalībniekiem par spīti videi spēja piedāvāt daudz vērtīgu atziņu un skaidru situācijas novērtējumu. Jā, atsevišķas epizodes, izteikumi, idejas, viedokļi bija interesanti, vērtīgi un dziļāka izvērtējuma cienīgi, bet… . Un šis „bet" ir visai smags. Raidījumi izjuka pa šuvēm, jo tiem pietrūka gan spēcīga vadītāja, gan nopietnas interakcijas ar studijas mazskaitlīgo publiku, kura lielākoties kalpoja vien kā līdzeklis, lai kādam no diskusijas dalībniekiem aizbāztu muti, kad tas aizrunājies, – „Atvainojiet, mums ir jautājums no studijas", vai arī nodrošinātu fona aplausus izskanējušam „drosmīgam" izteikumam.
Visbeidzot, lielākais raidījumu cikla mīnuss ir centrālie diskusijas dalībnieki jeb to atlase. Visu cieņu tādiem cilvēkiem, kas katrs savā laukā daudz darījuši Latvijas labā, kā Jānis Peters, Jānis Streičs vai Juris Cālītis, taču viņu klātbūtne šajos raidījumos, maigi izsakoties, bija neobligāta. Nedz vadītājs zināja, ko ar viņiem darīt, nedz viņiem pašiem bija skaidrs, vai izteiktā doma būs saistībā ar diskutējamo jautājumu. Vērtīgi būtu bijis dalībnieku sarakstu papildināt ar tādiem jomu speciālistiem, kas paši rautos izteikties, citādi dažbrīd situācija studijā bija šāda – trīs vai četri aktīvi čalo, bet pārējie, ieņēmuši pasīvu novērotāju pozu, gaida raidījuma beigas, un šīs gaidas pārtrauc vien Haralda Burkovska uzdotais jautājums „Un kādas ir jūsu (neobligātās) domas?".
Es nezinu, kāds liktenis piemeklēs šo deklarāciju un tajā ietvertos punktus. Taču, zinot to, kādu taku ir minuši arī daudz nopietnāk izstrādāti dokumenti, par šo nedēļas laikā sastiķēto „10 punktu programmu" lielas ilūzijas lolot, visticamāk, nevaram.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS