Šīs nedēļas raibo notikumu jūklī, kur joprojām netrūka diskusiju par jaunās valdības veidošanu, bēgļu politiku, kvotām veselības aprūpē, valsts attiecībām ar "Latvijas gāzi" u. c., man tomēr atmiņā paliekoši ir divi – Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa neobligātā uzruna tautai un no pagājušās nedēļas pārmantotais Valsts ieņēmumu dienesta samezglojums.
Runājot par pirmo, nonāku līdz skumjai atziņai, ka pat valsts pirmās amatpersonas kanceleja padodas dažu žurnālistu un anonīmu sociālo tīklu lietotāju spiedienam. Nezinu, kā pārējai sabiedrībai, bet man nebija nepieciešams audiovizuāls, knapi asaras valdoša un ar grūtībām runājoša Raimonda Vējoņa pierādījums tam, ka viņš ir dzīvs un pie samaņas, ko daži sazvērestības teoriju piekritēji bija sākuši apšaubīt jau labu laiku iepriekš. Varu tikai minēt, cik labprātīga bija paša Valsts prezidenta iesaistīšanās šajā aktivitātē, taču prezidenta kancelejai bija jāspēj nepakļauties provokācijām. Lai arī daļa cilvēku droši vien līdzpārdzīvoja, skatoties Raimonda Vējoņa intensīvās terapijas nodaļā nofilmēto video, manuprāt, notikušais visai smagi ir iedragājis Valsts prezidenta institūcijas (ne paša Vējoņa) reputāciju. Video tapšana bija kā apliecinājums tam, ka prezidentu pēc savas patikšanas var raustīt katrs pusizcepts blogeris.
Visā šajā stāstā vienīgais plašākas diskusijas vērtais jautājums ir saistīts ar to, vai sabiedrībai bija tiesības iepriekš zināt par prezidenta iedzimto sirdskaiti vai ne. Pamatotus argumentus var rast abu pozīciju aizstāvībai.
Pēdējās pāris nedēļās plašāku ažiotāžu izraisījis LTV žurnālistu uzraktais materiāls par neizskaidrojami turīgu bijušo VID darbinieku un viņa radiem, tostarp māti – skolotāju, kas savām atvasēm spējusi atstāt mantojumā pusmiljonu eiro. Vārds, ko visbiežāk dzirdam skanam no politiķu un daudzu amatpersonu mutēm televīzijas sižetu kontekstā, ir – „šokējoši". Pārējā sabiedrība jau labu laiku vairs nešokējas, jo ilgi pirms LTV detalizētajiem sižetiem ir bijusi lieciniece tam, ka noziedzīgo struktūru saaugšana ar varas, uzraugošajām institūcijām ir ieguvusi sistēmiskus apmērus, un par tās izpausmēm gan pēc citu nostāstiem, gan pašu pieredzētā ir guvusi skaidru priekšstatu. Protams, redzēt televīzijā sīki preparētu vienu no šādiem gadījumiem ir saistoši un „acis atveroši", taču svarīgākais jautājums ir par to, kas notiks tālāk. Vai jaunā valdība, VID un citu iestāžu vadība tikai aprobežosies ar atziņām par šoku un pateicības izteikšanu modrajiem žurnālistiem, vai arī taps konkrēti MK noteikumu un valsts likumu grozījumi, kas ļaus nodrošināt stingrāku kontroli, mazināt šādu gadījumu rašanos.