Latvijā ir vairākas tēmas, šķietami triviālas, taču ar lielu uzliesmošanas un sabiedrības šķelšanas potenciālu. Klasika ir krievi/latvieši, kas, šķiet, iesūcas visās iespējamās sfērās – sākot no lielās politikas un beidzot ar sadzīvi. Taču pēdējos gados līderos izvirzījusies Stambulas konvencija, kur diskursā savijas un pārklājas vairāki ugunsnedroši un pat sprādzienbīstami elementi – reliģija, tikumība, dzimumu lomas/vienlīdzība, tradīcijas, lokālā politika vai ES bajāru diktētā utt. Burvīga buķete.
Līdzīgi kā pirms diviem gadiem arī šobrīd forma, kādā notiek diskusija par konvenciju, pamatīgi nomāc tās saturu. Uz Stambulas konvencijas fona šobrīd ir iezīmējies divu nesamierināmu pušu konflikts, un abas puses cenšas ietekmēt likumdevēju (un dzirdīgas ausis rod kā vieni, tā otri), lai tas darbotos viņu interesēs.
Viena puse ir reliģiskās konfesijas un organizācijas (vismaz vadības līmenī), kuru vērtējumā Stambulas konvencija pašreizējā formā nav pieņemama, jo satur būtiskas nepilnības, kas „pieļauj tendenciozus, ideoloģiskus skaidrojumus – arī tādus, kam nav nekādas saistības ar vardarbības izskaušanu". Šādu viedokli pauž Latvijas kristīgo baznīcu vadītāji kopīgajā vēstulē. Nav jālasa starp rindām, lai kļūtu skaidrs, kādēļ konfesiju vadītāji, kuri parakstījuši ziņojumu medijiem un valsts augstākajām amatpersonām, sajūt apdraudējumu. „Šaubas un bažas izraisa tas, kā konvencijas autori analizē vardarbības cēloņus. Par tādiem tiek nosaukti nevis cilvēku netikumi, kļūdas un vājības, bet tradīcijas, kultūra, reliģija un ģimenes institūts," minēts ziņojumā. Protams, tiek uzsvērts, ka konvencija, viņuprāt, nerisina patiesos vardarbības pret sievieti cēloņus, taču varam nojaust, ka dokumentā vairāk tiek saskatīts tiešs drauds tradicionālajām vērtībām, uz kādām, daudzuprāt, ir būvēta Latvijas valsts un sabiedrība.
Pretējā sētas pusē ir nevalstiskais sektors, no kura šobrīd redzamākā ir biedrība „Centrs Marta", kas ne mazāk konfrontējoši kā reliģiskie līderi cenšas ietekmēt sev vēlamu rezultātu. Viņu arguments balstās uz to, ka nevienai personai vai organizācijai, kas aktīvi iestājas pret konvencijas ratificēšanu, nav praktiskās pieredzes palīdzības sniegšanā no vardarbības cietušām personām, līdz ar to viņu kompetence vardarbības mazināšanas jomā un izpratne par to, kādas ir vardarbībā cietušās personas vajadzības, jāvērtē ļoti kritiski.
Paradoksālākais ir tas, ka abas puses būtībā vēlas vienu un to pašu – vardarbības mazināšanu sabiedrībā, taču ir fundamentālas atšķirības tajā, kāds ceļš tiek saskatīts, ejot uz šo mērķi. Vēl vairāk – problēmu rada tas, ka abu prātos ceļš ir tikai viens, pilnībā izslēdzot alternatīvu.
02.02.2018.