Tā nu ir sanācis, ka beidzamo nedēļas komentāru rakstīju pirms vairāk nekā pieciem mēnešiem. No ierindas izsita un nobremzēja neveiksmīgs kritiens ar visām no tā izrietošajām sekām. Pavasarī likās, kā gan varēšu pārdzīvot piespiedu pauzi pēc operācijas un daktera prognozēto ilgo darbnespēju, ko parasti piemēro potītes lūzuma gadījumā. Taču diena pārklāja dienu, pavasaris pārgāja vasarā, tad – rudenī, un garais atvaļinājums ir paskrējis.
Sākumā staigāšana (lēkāšana) ar kruķiem sagādāja grūtības, pamazām novērtēju to, ka līdz ar piespiedu apstāšanos ir dots mierīgs laiks un lēnā dzīve, lai daudz pārdomātu un pārvērtētu. Cik nežēlīga ir steiga, kādā esmu dzīvojusi, kā lielā skrējienā daudz ko neesmu pamanījusi, arī to, cik daudz labu cilvēku ir apkārt, ka varu paļauties uz tuviniekiem, ka vairāk arī pati varu rūpēties par saviem tuvākajiem un arī atvēlēt laiku sev – grāmatu, žurnālu lasīšanai. Arī kolēģes piegādāts „Stariņš" pastkastītē bija ļoti gaidīts. Kad pagāja kruķošanas laiks, atkal nostājos uz kājām, sapratu, cik tā ir liela laime, ka ir rokas un kājas, ka vari staigāt uz divām, nevis lēkāt uz trim, ka atkal atgriežas mobilitāte. Novērtēju arī to, ka mums Madonā ir ļoti laba slimnīca, gudri un zinoši ārsti, saprotošs, iejūtīgs un gādīgs personāls.
Vairāk arī ievēroju ielās cilvēkus ar līdzīgām traumām un kustību traucējumiem. Vēl tagad atmiņā Traumatoloģijas nodaļas māsas Ineses vārdi: „Vienmēr cenšos izturēties pret pacientiem tā, kā vēlētos, lai izturas pret mani."
Lai arī domāju, ka Madona no kovida ir pasargāta, ka mums nav liels skaits pozitīvo testu, pasaule ir maza un vīrusu var atvest ne tikai no ārzemēm, arī no Vecpiebalgas, Dzērbenes, Krāslavas, un vairs nevar izsekot, kas no kā saķēris. Pēc tam, kad šonedēļ koronavīruss atklāts Madonas novada pašvaldības administrācijas darbiniekam, atkal uzbango būtiski svarīgie veselības un piesardzības jautājumi saistībā ar „Covid-19". Kad sāk izsekot ķēdītei, kas ar ko ticies, runājis un pabijis vienā telpā, saproti, cik ļoti esam atkarīgi cits no cita. Izrādās, ka vīruss negaidīti un pat bez izteiktiem simptomiem var ienākt jebkurās mājās un darba kolektīvā, bet dzīve jau neapstājas.
Šonedēļ jau esam apraduši ar sejas maskām, un sabiedriskajās vietās tā ir norma. Neviens arī nevēlas vēl lielākus ierobežojumus, arī ārkārtējās situācijas paralīzi, kādu piedzīvojām kopš marta vidus, tāpēc jādara viss, lai sadzīvotu gan cits ar citu, gan ar vīrusu.
23.10.2020.