Laiks tik ātri steidzas uz priekšu. Gribētos to uz mirkli apturēt un izbaudīt. Saule staigā pa zemes virsu. Ir atnākusi īsta vasara! No rītiem nebēdnīgie saules stari modina, un es atceros bērnību laukos, kad rīta rasā skrēju pa pļavām, dienā sildīju pēdas smiltīs. Stundām ilgi varēju vērot lietuslāšu dejas. Tagad tas viss ir noglabāts dziļi sirdī.
Esmu kļuvusi kā vairākums cilvēku, kuri ir pieauguši un to skaisto un bezrūpīgo bērnu sevī noslēpuši kaut kur dziļi, dziļi. Staigājot pa atmiņu takām, apstājos pie eksāmenu laika. Vēl šonedēļ devītklasnieki kārtoja pēdējos eksāmenus, bet vakar jau tika svinēti pirmie izlaidumi. Satraukuma, prieka un arī skumjām bagāts laiks. Vēl mazliet, un arī divpadsmitās klases absolventi pulcēsies krāšņi greznotās zālēs, lai atvadītos no savas skolas. Skumji šķirties no draugiem, kas pavisam nesen iepazīti. Tikai nedrīkst pazaudēt draudzības pavedienu.
Mazliet atpūtas – un jādodas ceļā uz lielajām pilsētām, lai izvēlētos jaunu skolu. Rudenī absolventi kā gājputni pametīs vecāku mājas. Bet līdz zelta rudenim vēl tālu.
Atkal sēžos laika mašīnā un dodos ceļā. Vasaras saulgrieži. Gada visīsākā nakts. Latvijas Radio 2 jau atskaņo līgodziesmas. Esmu atpakaļ bērnībā, kad galdā tika celti mammas ceptie pīrāgi un vecmammas sietais siers, istabās smaržoja tēta nestās jāņuzāles. Laiki mainās. Tagad Jāņos reti kurā mājā skan īstas līgodziesmas. Cilvēki apsēžas pie ugunskura, cep šašliku un ēd veikalā pirkto sieru. Iespējams, ka drīz to nevarēs atļauties nopirkt, jo inflācija tikai aug. Daudziem latviešiem galvenais ir tikai svinēt, pat īsti nezinot, kas tiek svinēts.
Otrdien izbaudīju folkloras kopas „Vērtumnieki" gatavošanos ielīgot Jāņus. Izjutu īstu latviešu garu un joprojām dzīvoju ar īpašām izjūtām. Folkloras kopas dalībnieki saglabā svētku tradīcijas un cenšas nodot tās nākamajām paaudzēm.
Ir jāatgriežas realitātē, jo nav laika staigāt pa atmiņu takām. Gribu vēl brīdi just to smaržu, atcerēties vectēva siltās rokas, tikko pļautas zāles aromātu un lietus aukstos pieskārienus. Paņemu bērnību pie rokas un vedu sev līdzi šodienā. Sentimentāli, bet lietainās dienās tā jūtos.
Pašlaik noteikti priecājas lauku cilvēki, jo lietus nedaudz atveldzējis saules izkaltētos dārzus, pļavas un noputējušos ceļus uz mājām. Uz dvēseles ģitāras izskan pēdējā nots. Do, la vai si – nav svarīgi, bet katram gribu novēlēt satikties ar savu bērnību, pastaigāt pa atmiņu takām un paņemt gabaliņu no pagātnes. Galvenais, nepazaudējiet bērnu, kas mīt jūsu sirdīs. Bērnība ir viena, bet pieauguši mēs vēl paspēsim būt. Ja ne šodien, tad noteikti rīt…
Autore: Agrita Nusbauma