Dienu no dienas arvien tuvāk un tuvāk ir Ziemassvētki — gaišākie, labestīgākie un mīlestības piepildītākie svētki visā gadā. To gaidīšanas laiku iezīmē sveču liesmiņas Adventa vainagos, krāsainas gaismiņas logos un eglītēs un dāvanu sarakstu veidošana, lai iepriecinātu tuviniekus. Taču bieži vien ļaudis pat neaizdomājas par to, ka materiālās dāvanas nespēj ne aizstāt, ne vairot to, kas ir pats dārgākais un svarīgākais — ģimeni.
Šonedēļ sociālos medijus pāršalca ziņa, kas lika sažņaugties sirdij un acīs sariesties asarām – Lietuvā, Kauņas pilsētā slimnīcas glābējsilītē jeb "dzīvības lodziņā", kā to dēvē mūsu kaimiņvalstī, atrasta divus gadus veca meitenīte. Šis notikums šokēja visus – gan iesaistītos dienestus, gan medicīnas iestādes darbiniekus. Zināms, ka bērnam nav nekādu veselības problēmu, meitene prot staigāt un runāt, un ir attīstījusies atbilstoši savam vecumam. Vecāki bērnu satinuši pledā un atstājuši autiņbiksītes, kā arī zīmīti, kurā norādīts meitenes vārds un dzimšanas datums.
Tagad mazā ir nodota dienestiem, kas atbildīgi par viņas turpmāko aprūpi, un vecāki var mēģināt atgūt savu bērnu trīs mēnešu laikā. Pēc Lietuvas likumdošanas, Krimināllikuma 158. pants paredz atbildību par bērna pamešanu. Pagaidām meitene pēc medicīniskās apskates jau nodota pagaidu aizbildņiem. Protams, bērns ir ļoti saskumis, jo divgadnieks jau ir pietiekami liels, lai saprastu, ka tiek atstāts viens, bez tuviniekiem un ierastās vides.
Uzzinot ko tādu, trūkst vārdu, lai komentētu tik briesmīgu darbību! Cilvēkiem, kuriem ir sirds krūtīs, ir grūti atdot patversmei vai iemidzināt savu mājas mīluli, nemaz nerunājot par miesīga bērna pamešanu! Šādai rīcībai nav attaisnojuma, lai arī kā cilvēks necenstos to rast! Ikviena dzīvē var iestāties krīze, izveidoties sarežģīta situācija, taču tas nevar kalpot par iemeslu sava bērna pamešanai. Paaudžu paaudzēs ģimenēs auguši trīs, četri, pieci un vēl vairāk bērni, un vecāki centušies viņus izaudzināt, izskolot pēc labākas sirdsapziņas. Agrākajos laikos dzīves apstākļi bija nesalīdzināmi grūtāki, bet ģimenēs auga laimīgi, darba tikumā audzināti bērni. Būt vecākiem – tā ir svētība, jo ne katram lemts kļūt par mammu vai tēti. Laist pasaulē bērnu ir atbildīgs lēmums bez iespējas atkāpties, un ar to nejoko. Ja joko, tad šie cilvēki nav vecāku vārda cienīgi! Par vecākiem nekļūst tāpat vien – šis statuss jānopelna un jāattaisno ar savu attieksmi, uzvedību, rīcību un mīlestību mūža garumā.
15.12.2023.