Kad debesīs virs Madonas šajās dienās redzējām vairāk nekā 30 krāsainu gaisa balonu, ikviens šo neikdienišķo ainu pavadīja ar augšup vērstu skatienu, ar domām par to, cik labi tā pacelties debesīs un ļauties lidojumam. Vismaz sapņot par to, kā ir atrasties tur, gaisā, kāda izskatās pilsēta, daba un kādas izjūtas ir cilvēkiem, kas nejūt zemi, bet atvērtās debesis. Brīvība, plašums, debesu bezgalība kārtējo reizi rosina atziņu, ka esam tikai mazi punktiņi visumā. Līdzīgas izjūtas pārņem, atrodoties kalnos un skatoties plašumā, kur pats it kā saplūsti ar dabu, ar debesīm.
Kāds paziņa sacīja, ka lidojums bijis kas īpašs, ar adrenalīna devu, bet pēc tam otra laimīgākā izjūta atkal pārņēmusi, veiksmīgi nolaižoties uz tik pierastās zaļās zemes. Visu laiku atrasties augstumos būtu grūti, jo vajadzīgs pamats zem kājām. Tomēr uz brīdi pacelties debesīs bija kaut kas tāds, par ko var vien sapņot.
Daudziem pamats ir zeme, kas mūspusē smagi cieta pagājušās svētdienas pēcpusdienā negaisa stihijas laikā. Šī nedēļa aizritēja, apzinot zaudējumus, vētras nolauzto mežu apmērus, noplēsto jumtu kvadrātmetrus, kur nu vēl daudziem iztiekot bez elektrības ne tikai dienu, divas, dažviet — pat vairākas. Tomēr pēc visa tā, kad jau bija aptverti un sarēķināti materiālie zaudējumi, daudzi atzina, ka pats svarīgākais ir tas, ka lūstošie koki kādam neatņēma dzīvību, ka stihijas spēks gan salocīja dzelžus, skārdu, kokus, bet tajā brīdī necieta neviens, kam tas viss varēja uzgāzties un traumēt. Materiālie zaudējumi noteikti nav tik sāpīgi, kā tad, ja cieš vai iet bojā cilvēki. To jau gan apjauš tikai pēc tam.
— Es vētras laikā lūdzu Dievu, lai pasargā, jo kam citam lūgsi palīdzību, — teica kāda paziņa. Atzīšos, arī es skaitīju Tēvreizi, jo bija bail no zibens un vētras stiprajām brāzmām. Būs arī tādi, kam, atceroties, kur bijuši un kādās situācijās nokļuvuši stihijas laikā, ienāks prātā, kā todien varēja būt ar pašiem.
Sagaidot 15. augustu, kad Aglonā pulcējas tūkstošiem ļaužu, nākas aizdomāties par garīgām tēmām. Atmiņā 1. augusta mise Madonas katoļu baznīcā ar nu jau iepriekšējā kardināla Jāņa Pujata teikto par vērtībām — ka ir augstākas vērtības nekā šīs dzīves manta. Te ir runa par garīgām vērtībām, un svarīgi, ko mēs uzskatām par šīs dzīves augstāko vērtību, kam ziedosim sevi, savu darbu. Ja sakārto garīgo virzienu, tad viss sakārtojas arī laicīgajā dzīvē. Tomēr nekas nenotiek pats no sevis, katram ir jāmeklē izziņas un atklāsmes ceļš.
Autors: IVETA ŠMUGĀ