Ne vienreiz vien, lasot un klausoties gan augsta ranga politiķus, gan vienkārši cilvēkus uz ielas, esmu nodomājis, cik gan mēs savā domāšanā esam provinciāli, lai neteiktu – aprobežoti. Mums patīk runāt par aprobežotajiem krieviem, amerikāņiem, kristiešiem, musulmaņiem utt., taču tikai retu reizi atļaujamies analizēt paši sevi.
Kāpēc es to visu rakstu? Iemesls ir ļoti vienkāršs – pašreizējā finanšu krīze un tai līdzi nākošā ekonomiskā krīze. Atminos stāstu par treknajiem gadiem, un šermuļi pārskrien pār kauliem, domājot par to, cik daudz neizmantotu iespēju mūsu valsts ir palaidusi garām. Tā vietā, lai ieguldītu līdzekļus un atbalstītu ražošanas uzņēmumus, kas spētu radīt konkurētspējīgu (arī ārpus valsts robežām) produkciju, kā rezultātā valsts ekonomika tikai iegūtu, mēs esam nesamērīgi palielinājuši naudas dalītāju skaitu, daļu naudas nodzēruši kafijā un noēduši kūkās visa veida un satura semināros, metuši birokrātiskus sprunguļus uzņēmīgu un strādātgribošu cilvēku riteņos, un šādu uzskaitījumu varētu turpināt bez sava gala. Tagad valsts beidzot ir atmodusies no sava ziemas miega, saukusi talkā krīžu premjeru Godmani un cenšas darīt to, ko tai jau vajadzēja darīt vismaz pirms trim gadiem. Un te nu jāatgriežas pie komentāra ievadā paustās domas par mūsu provinciālismu. Mēs neprotam saskatīt globālo kontekstu.
Ikvienam kaut pamatskolas līmenī angļu valodu zinošam un starptautiskos ziņu kanālus vērojošam iedzīvotājam jau pirms 3-4 gadiem bija jābūt skaidram, ka pasauli sagaida finanšu krīze. To, ka ASV ekonomikā viss nebūt nav labākajā kārtībā, es, nebūdams speciālists, apjautu jau pirms diviem gadiem, un tas, ka viss, kas notiek ASV ekonomikā, tai vai citā veidā atstāj ietekmi uz pārējo pasauli, šķiet, nevienam nav jāskaidro. Tad jājautā – kāpēc laikā, kad pārējā pasaule ar bažām gaidīja, kādas svārstības nesīs recesija ASV ekonomikā, mēs kā apskurbuši stūrējām iekšā nevajadzīgos tēriņos, ieguldījām astronomiskas summas it kā cilvēkresursā (kur atdeve?), ne infrastruktūrā, nevis laikus gatavojāmies tam, kas šobrīd ir jau noticis fakts?
Šis komentārs nav veltīts tikai ierēdņiem, valdībai un citām lēmējinstitūcijām. Diemžēl arī vidusmēra Latvijas iedzīvotājs, kam, visticamāk, būs un jau tagad ir jāpārskata gan savi tēriņi, gan attieksme pret to, kāda būs turpmākā dzīves kvalitāte, apostījis patērētājsabiedrības sniegtos labumus, ātri uzķērās uz tēriņu āķa, nekritiski domādams, ka treknie gadi būs mūžam. Diemžēl tā izrādījās vien fikcija, un nu, salēkušiem bedrē, kopīgi jādomā, kā no tās izrāpties.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS