Ievadot barikāžu atceres nedēļu, 14. janvārī Rīgā, Eiropas mājā, notika pilnmetrāžas dokumentālās filmas „Tautas balss barikādēs" pirmizrāde. Filma tapusi par godu Latvijas Tautas frontes 25. gadadienai, un tajā redzami kadri no 1991. gada janvāra notikumiem Vecrīgā. Filmā apkopotas unikālas intervijas un hronikas materiāli no 1991. gada janvāra, kad Rīgā slējās barikādes un dega ugunskuri. Filmas režisors Rodrigo Rikards uzsver tolaik jūtamo cilvēku apņēmību un tiekšanos uz vienotību.
PSRS armija, neapbruņotie, neaizsargātie cilvēki uz barikādēm, viņu atbalstītāji ar produktu saiņiem… Filmas teksta autors ir mūsu novadnieks Dainis Īvāns. Tā kā filma „Tautas balss barikādēs" būs skatāma arī 20. janvārī Latvijas Televīzijā, lūdzu Daini pakomentēt filmas virsvērtību.
Publicists uzsvēra, ka Rodrigo Rihards barikāžu laiku ir filmējis ar mazo WHS kameru, tad šos materiālus nolicis un tikai pēc 23 gadiem filmēto samontējis. – Kad visu caurskatīju, par barikādēm uzzināju ko pilnīgi jaunu. Līdz šim mums vairāk tika rādīti Augstākās Padomes lēmumi, Maskavas reakcija, dramatiskākie kadri ar šaušanu, bet Rikarda filmā parādās monotonā, saspringtā dzīve uz barikādēm, atklājas tautas loma, – uzsver Dainis Īvāns.
Tai laikā, kad Viļņā, vēlāk Rīgā tika slepkavoti mierīgie iedzīvotāji, aktualizējās jautājums par nāvessodiem. Augstākā Padome apsprieda šo jautājumu, un Rodrigo Rihards to uzdevis satiktajiem cilvēkiem. Atbildes iestrādājas barikāžu laikam veltītās filmas filozofijā.
Bez tam filmā kā nekur citur parādās plašsaziņas līdzekļu loma. – Ir fiksēta epizode, kāda tobrīd izskatījās radio māja, kā žurnālisti strādāja, raidot ziņas, –
komentē Dainis Īvāns. – Visa pasaule uzzināja, kas tobrīd Rīgā notika, tai pašā laikā uzfilmētā materiāla nav nemaz tik daudz. Rodrigo Rihards stāstīja, ka brīdī, kad barikādes filmēja viņš, Doma laukumā bijis tikai viens filmētājs, bet attiecīgā uzvalciņā, proti, no čekas.
– Pirmizrādē cilvēki filmu skatījās, elpu aizturējuši, jo filmas unikalitāte ir tajā, ka nav nevienas mūsdienu intervijas, – rezumē publicists. – Skatītājs līdz ar to kļūst par liecinieku tābrīža pārdzīvojuma tiešumam.
Viņa paša stāstījums esot par to, ka tautas balss tobrīd bija Dieva balss. „Filmā jūtams, ka mēs visi toreiz bijām kā iemīlējušies. Kad cilvēks iemīlas, viņš kļūst nedaudz neprātīgs, nedomā par praktiskām lietām, ir gatavs ziedoties, gāzt kalnus. Un jautājums ir par to, kurā tad mēs īsti bijām iemīlējušies. Atbilde ir viena – mēs bijām iemīlējušies Latvijā, un šī mīlestība filmā nāk ārā un visus vieno."
Ir vērts svētdienas pēcpusdienu veltīt tautas pagātnei un kopīgi piedzīvotajam.
Autore: INESE ELSIŅA