Augusts Latvijas jaunāko laiku vēsturē ir īpašs mēnesis, lai gan dziļi nozīmīgi notikumi, kā, piemēram, 1920. gada 11. augustā parakstītais Latvijas-Krievijas Miera līgums vai 1939. gada 23. augusts, kad pēc Molotova-Ribentropa pakta parakstīšanas PSRS un Vācija dalīja savas ietekmes sfēras, kas vistiešāk skāra arī Baltijas valstis, ir bijuši arī senāk.
Tieši pieminot šo faktu, pēc 50 gadiem – 1989. gada 23. augustā pulksten 7 vakarā – visās trijās Baltijas valstīs teju 2 miljoni cilvēku, sadevušies rokās, izveidoja apmēram 600 kilometru garu dzīvo ķēdi cauri visām trim Baltijas valstīm, vienojoties nevardarbīgā protesta akcijā, lai apliecinātu ticību brīvībai, demokrātijai un neatkarībai. Tas saviļņoja un neatstāja vienaldzīgu nevienu, kurš tajās 15 minūtēs sajuta sava blakusstāvētāja rokas un sirds siltumu… Arī man toreiz, stāvot kopā ar Sarkaņu pagasta ļaudīm netālu no sanatorijas „Cīrulīši" Cēsu rajonā, bija īpašas izjūtas un neizsakāma vienotība – nekad neesmu jutusies tik piederīga savai Latvijai! Tas tiešām uzrunā arī pēc gadiem. Ne velti šogad, atceroties šos notikumus, ļaudis, it īpaši jaunākā paaudze, kas šos notikumus nav piedzīvojusi, tiek aicināti sociālajos tīklos virtuāli pievienoties Baltijas ceļam, lai apliecinātu atbalstu visu triju Baltijas valstu neatkarībai, vienotībai un kopīgiem ideāliem arī šodien. Un, ja kāds saka, ka latviešos vairs nav dzīvs patriotisms, šī ir tā reize apliecināt pretējo, tāpat kā no 15. līdz 21. augustam gar Latvijas robežu organizētajā lāpu stafetes skrējienā, godinot Bruņoto spēku 1992. gadā organizētās lāpu stafetes 21. gadadienu.
Jā, nenoliedzami, mēs gaidījām ko vairāk pēc tam, kad 1991. gada 21. augustā Jēkabielas Bruņinieku namā, zem pučistu ložmetēju stobriem, tika pieņemts Latvijai tik nozīmīgais likums „Par Latvijas Republikas valstisko statusu" un mēs visai pasaulei paziņojām par savas valstiskās neatkarības atjaunošanu. Taču neatkarība pati par sevi nenodrošina materiālo labklājību, par ko šobrīd sūkstāmies visvairāk un kas liek tūkstošiem atstāt Latviju, meklējot iespēju nodrošināt sevi un savu ģimeni. Tā ir vislielākā un nopietnākā problēma, ko nedrīkst viļāt kā karstu kartupeli, kas gaida neatliekamu risinājumu, jo pārāk tālu ir aizgājusi, aizvedot miera laikā pasaulē tūkstošus. Aizvedusi prom no pašu valsts, kas jau tā ir kā maza saliņa lielajā pasaulē. Toties tajā vienīgajā oficiāli runā mūsu mātes valodā. Te dominē mūsu paražas un tradīcijas. Vismaz pagaidām.
Autore: BAIBA MIGLONE