Kā katru gadu, arī šogad janvāra trešajā nedēļā notiek barikāžu atceres pasākumi, visā Latvijā tiek iekurti atmiņu ugunskuri. Kopš to dienu notikumiem ir pagājis jau 21 gads. Daudz kas jau piemirsies, bet toreizējais gars un izjūtas nav zudušas joprojām. Ar jaunu spraigumu tās uzvirmojušas šogad, kad ir savākti arī gandrīz divsimt tūkstoši parakstu par valsts valodas statusa piešķiršanu arī krievu valodai un izsludināts referendums.
Latvija atkal ir izvēles priekšā, tikai šoreiz ir jāaizstāv latviešu valoda. Daļa referenduma rīkošanu uztver pat kā apdraudējumu Latvijas valsts pamatiem un valstiskuma idejai.
Tagad daudzi jautā, kā tas varēja notikt, ka par ierosinātajiem Satversmes grozījumiem parakstījās tik daudz cilvēku, īpaši tādēļ, ka daļai tas nemaz nav aktuāli. Pēdējos gados pēc veiktajām tā saucamajām K. Šadurska reformām izglītības jomā latviešu valodas prasme krievu jauniešu vidū ir būtiski uzlabojusies un daudzi no viņiem runā pat perfekti, gramatiski pareizi un bez akcenta. Politiķi uz jautājumu, kāpēc cilvēki tomēr gāja un parakstījās, nespēj atbildēt. Varbūt tas ir tāpēc, ka viņi negrib atzīt pašu šajos 20 gados pieļautās kļūdas. Un runa nav tikai par to, ka valstī daudz kas ir salaists dēlī, ka joprojām daudzi darba meklējumos izceļo uz ārvalstīm un šis prombraucošais vilciens, kurā ir gan latvieši, gan krievi, gan citu tautību pārstāvji, tā arī nav apturēts.
Trešdienas vakarā interesanta diskusija norisinājās LTV1 raidījumā „Sastrēgumstunda". Viens no dalībniekiem uzdeva arī šo jautājumu – kas krievu un citu tautību cilvēkus ir tā aizvainojis, ka tik daudzi gāja un parakstījās par referenduma rīkošanu. Neko sakarīgu šai ziņā nevarēja pateikt arī saskaņietis latvietis Andrejs Elksniņš. Bet aizvainojums lielai daļai tomēr ir. Un pie tā lielā mērā vainojami tieši politiķi, viņu nemitīgā skandināšana, ka bezmaz vai visi krievi bez izņēmuma ir nelojāli Latvijas valstij.
Šodien kļūs zināms Satversmes tiesas spriedums, vai ierosinātais referendums tiks apturēts, atcelts vai pārcelts. Cerams, ka Latvijas tautai tomēr netiks liegta iespēja izteikt savu viedokli, pasakot skaidru „jā" latviešu valodai kā vienīgajai valsts valodai, tā vienreiz un uz visiem laikiem noņemot šo jautājumu no dienaskārtības un nedodot ieganstu retorikai par nozagtu referendumu tās iniciatoriem.
Referendums, manuprāt, nav pārceļams – vai nu tam jānotiek 18. februārī, vai nav jānotiek nekad.
Autore: ŽEŅA KOZLOVA