Vasara, vasara, kur viņa bija, kur palika? Nu bija jau bija. Siltas dienas bija, un pavisam karstas arī bija. Vēl pavisam nesen. Toties naktis visu laiku pūlējās mūs pietuvināt klimatam, kas esot raksturīgs tuksnesim. Proti, dienā no karstuma bez elpas, bet naktī no aukstuma zobi klaudz. Nu gluži tik tālu pagaidām netikām (laikam globālā sasilšana ietekmēja), bet nakšu temperatūra daudziem kultūraugiem nebija visai labvēlīga.
Laikam tāpēc ne viens vien dārzsaimnieks gurķu dobē vairāk par lapām neko atrast nevarēja. Tikpat domīgas un stomīgas bija arī vēl dažas kultūras. Kabači, ķirbji un citas. Zaļot jau zaļo un kaut cik lapās aug, bet ar ražošanu kaut kā vāji.
Bet tas jau noiets etaps. Vēl šīs nedēļas sākums bija gana labvēlīgs ražas vācējiem, arī naktis turējās nu tā – pa vidam, bet nupat lielā lejamkanna augšā ir uz sāna un ik pa brīsniņam te šur, te tur tiek pa gāzieniņam. Bet naktis sinoptiķi jau apsolījuši zem desmit grādiem… Priecē vienīgi ziediem pilnie dārzi un zaļā pasaule apkārt. Pagaidām.
Politiķu savstarpējie kašķi te uzvirmo, te mānīgi it kā noplok, taču tautai no tā ne silts, ne labāk paliek. Pamazām jau otrādi. Rudenim tuvojoties, grūtību nasta kļūst smagāka, bet maciņi – plānāki. Nerimst aicinājumi būt solidāriem, taupīgiem, atturīgiem un pacietīgiem, jo vēl jau būšot ai un vai… Protams, tautu uz solidāru jostu savilkšanu valdība aicināt var ar pārliecību, jo, kā sacījis kāds informētais, valstsvīri nēsā bikšturus…
Bet tikmēr skolās 1. septembra gaidās no saujas saujā skaita atmestos santīmus un priecājas, ka novados bijušā Madonas rajona teritorijā lielcirpēju šķēres gājušas garām skolām kā tādām. Bet sporta, mākslas un mūzikas novirzienu mācību iestādēs ar pateicību piesauc novadu domes, kas, lai cik knaps būtu naudas maciņa saturs, ir sapratušas to, ko nekādi lineārās griešanas speci valdībā nav spējuši sagremot.
Nāk rudentiņis. Kāda būs ziema? Ja cūkgripa noķers, kādi rati un uz kuru slimnīcu vedīs? Kamēr valdība pētīs, nedod Dievs, krauklis spārnus plētīs… Varam jau cerēt, ka tik traki nebūs, bet kopā ar vēsuma elpas pastiprināšanos dabā un visām nemitīgajām šķērēšanām un cirpšanām no augstākās valdīšanas, no runām, ka vajag to un šito, bet, kā pie tā visa tikt, neviens nejēdz pasacīt un, kā izskatās, nemaz nepūlas to darīt, bezdarba, beznaudas drebuļi kļūst patiešām rudenīgi.
Autors: OĻĢERTS SKUJA