Šotrešdien apritēja 10 gadu, kopš 2007. gada 8. februārī Saeima pilnvaroja Ministru kabinetu parakstīt Latvijas un Krievijas līguma projektu par Latvijas un Krievijas valsts robežu, juridiski atsakoties no pretenzijām uz Abreni un akceptējot Abrenes apvidus palikšanu Krievijas Federācijas sastāvā.
Abrenes stāsts ir piņķerīgs un jau kopš neatkarības atjaunošanas mūsu valstij neērts. 1992. gada 22. janvārī Latvijas Augstākā Padome Abrenes pievienošanu Krievijai atzina par antikonstitucionālu un pieņēma lēmumu „Par Abrenes pilsētas un sešu Abrenes apriņķa pagastu aneksijas neatzīšanu", un kopš tā mirkļa Abrenes piederības jautājums kļuva par ilggadēju strīdu objektu, Latvijai un Krievijai cenšoties nospraust savstarpējās robežas. Gluži kā mājasdarbs, kuram nav iedots beigu termiņš, Abrenes jautājums „karājās gaisā", abām valstīm nemainot savu pozīciju, taču, kad Latvija sāka pretendēt uz iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO, no Rietumu partneriem pieauga arī spiediens par robežlīguma noslēgšanu ar Krieviju. Tobrīd politiķi bija smagas (varbūt kādam tā bija viegla) izvēles priekšā: mainīt nacionālo un daudzuprāt taisno pozīciju, ka Abrene, kas veido 2% no Latvijas teritorijas, ir daļa no mūsu valsts, atteikties no tās, tādējādi mazinot Rietumu partneru bažas par to, ka ES un NATO tiek uzņemta valsts ar teritoriālām pretenzijām pret kodolvalsti, vai arī pastāvēt uz 1920. gada 11. augustā Rīgā starp Latviju un Krieviju noslēgto Miera līgumu, kas noteica, ka „Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi kā uz bijušās valsts-tiesiskās iekārtas, tā arī uz starptautisko līgumu pamata". Otrajā gadījumā, visticamāk, Latvijas virzība uz ES un NATO būtu daudz lēnāka vai nobremzētos pavisam.
To, kas notika tālāk, mēs labi zinām. Latvijas valdošie politiķi vājo sapni par iespējamo Abrenes atgūšanu iemainīja pret taustāmākiem labumiem ES un NATO izskatā. Kad neveiksmi cieta Latvijas valdības nevarīgais mēģinājums parakstīt robežlīgumu, pievienojot tam vienpusēju deklarāciju ar atsauci uz 1920. gada Miera līgumu, uz ko Krievijas prezidents Vladimirs Putins reaģēja, norādot: „Ne Pitalovas rajonu viņi dabūs, bet beigta ēzeļa ausis", valdība atteicās no pretenzijām uz Abreni. Vēl tagad, pēc 10 gadiem, mēs laužam šķēpus par to, vai šī rīcība vērtējama kā valsts nodevība vai arī dzīvošana tagadnē, saprotot, ka Abreni vai kompensāciju par to mums tiešām no Krievijas neredzēt kā ēzeļa ausis.
10.02.2017.