Tikko vēl ar lepnu mirdzumu acīs un krāšņiem, debesīs uzšautiem salūta ziediem godinājām savu Latviju, taču šī diena liek pieklusināt balsis un sērās noliekt galvu.
21. novembris atjaunotās Latvijas valsts vēsturē ir iezīmējies kā drūmākais un traģiskākais datums, kad Zolitūdes lielveikala drupās apdzisa 54 cilvēku dzīvības.
Vēl nesen pieminējām tos, kas pirms nepilna gadsimta nolikuši savas galvas, lai Latvija varētu būt brīva. Saprotams, mūsdienu kontekstu nav iespējams salīdzināt ar kara šausmām, tomēr neatbildēts paliek jautājums – par ko galvas nolika cilvēki lielveikalā Zolitūdē, pērkot ikdienas maizi un pienu uz akciju?
Pārāk augsta cena tam, lai sabiedrība beidzot sapurinātos un saviļņotos par to, kā strādājam un kā tad to Latviju būvējam. Uzreiz pēc traģēdijas katra amatpersona jo daiļskanīgāk centās izteikt apņemšanos darīt „visu iespējamo, lai vainīgos noskaidrotu un sodītu un lai līdzīga traģēdija nekad neatkārtotos". Sausais atlikums sabiedrības acīs tomēr ir pavisam sauss. Ar kādu švunku raganu medības tika uzsāktas, tikpat ātri pieklusa gan runas, gan šķietami darbi valstiskā līmenī. Protams, viss turpinājās. Vien, kā jāsecina, bez cerētās uzņēmības un konkrētības. Tika veidotas izmeklēšanas komisijas, kas, daudz nesasniegušas, darbību izbeidza. Arī nupat Saeima devusi akceptu Zolitūdes traģēdijas parlamentārās izmeklēšanas komisijas izveidei, kas sistemātiski vērtēs valsts darbu traģēdijas seku likvidēšanā un kļūdu labošanā.
Ja reiz ir skaidrs, ka viens no traģēdijas iemesliem bija izstrādātie normatīvie akti, kas neuzlika adekvātu atbildību būvniekiem un iesaistītajām institūcijām, jājautā gan, vai deputāti spēs objektīvi un mērķtiecīgi izvērtēt paši savu darbu un atbildību, šos būvniecības regulējumus izstrādājot.
Valsts prezidents Andris Bērziņš traģēdijas gadadienas priekšvakarā secinājis, ka „pēc traģēdijas izdarītas daudzas citas lietas, proti, sakārtota normatīvo aktu bāze, ieviesta stingrāka kontrole pār būvniecības objektiem". Tomēr vissvarīgākais – lietas izmeklēšana – joprojām esot procesā, bet ar cerību, ka tā tuvojas noslēguma fāzei.
Laiku atpakaļ jau pagriezt vairs nevar, tāpēc vienīgais, uz ko varam cerēt, – gūt apliecinājumu tam, ka tiešām dzīvojam tiesiskā valstī, kurā vainīgie saņem adekvātus sodus, kā arī esam spējīgi savas pieļautās kļūdas atpazīt un novērst. Jāpiekrīt Daces Akules un Gundara Jankova rakstā „Nosaukt vārdā traģēdijas cēloņus" rakstītajam: „Par spīti atbildīgo institūciju, mediju un pilsoniskās sabiedrības darītajam, šobrīd nepamet izjūta, ka amatpersonas līdz galam neizprot – pēc šādas traģēdijas ne cietušajiem, ne sabiedrībai nepietiek vien ar vārdiem „darbs notiek un turpinās"."
Autore: LAURA KOVTUNA