Gluži vai neticami, bet 2010. gads strauji tuvojas finišam, un – ja tā paskatās atpakaļ – tas tiešām bijis viens nemitīgs skrējiens cauri ziemai, pavasarim, vasarai, rudenim un atkal iekšā ziemā veselu divpadsmit mēnešu garumā. Saistīts ar daudziem notikumiem, no jauna iepazītiem cilvēkiem un vietām, bet tai pašā laikā – apliecinošs jau sen iepazītām vērtībām un cilvēkiem. Vēl tikai jāpabeidz beidzamie šim gadam piederīgie darbi, un tad jau īsajā svētku pauzē droši vien atradīsies arī kāds brītiņš apdomāt, kāds tad īsti bijis 2010. un kādā noskaņā mēs to atcerēsimies turpmāk.
Šis ir bijis Saeimas vēlēšanu gads, uz ko cerības lika ne tikai tie, kuri pretendēja uz 100 krēsliem Saeimā, bet pirmām kārtām jau vēlētāji. Vai tās attaisnojās? Kā kuram. Vieni priecājās, ka pie varas netika saskanieši, citi bēdājās, ka Dombrovska bastions palicis neieņemts. Kā būtu, ja būtu? Grūti pateikt, bet viens gan skaidrs, ka īpaši vieglāka mūsu dzīve nebūtu kļuvusi tā vai tā, lai arī ko solīja solītāji. Un, starp citu, tieši šis gads, kā to atzīst sabiedrībā atzīti eksperti, bija tas, kad mums nācās dzīvot atbilstoši saviem līdzekļiem – gan valstij, gan pašiem. Eiforija par vieglo dzīvi uz parāda diemžēl joprojām sāpīgi (lai neteiktu vairāk) nerīmējas kopā ar šodienas izdzīvošanu. Un tieši izdzīvošanas problēmas vēl arvien arī daudziem mūspuses ļaudīm liek meklēt risinājumu ārvalstīs.
Taču arī šeit uz vietas palikušajiem dzīve nebūt nebija tā mierīgākā gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Augustā Latvijā plosījās sen nepieredzēta vētra, īpaši smagi skarot mūsu reģiona apkārtni – pa gaisu tika aiznesti jumti, koki lūza kā sērkociņi, lielās platībās nopostīti meži, nodarot gan materiālus, gan morālus zaudējumus. Daudzviet postījumi atgādināja skatus no šausmu filmām, kur pret debesīm slējās vien nolauztu koku šķembeles. Vēl joprojām sirds sāp, skatoties uz nopostīto ainavu. Jāpaiet gadu desmitiem, lai tur atkal sakuplotu mežs.
Šis bija arī X Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku gads, kad gluži vai neizturamajā jūlija svelmē identitāti ar savu tautu un tās tradīcijām godam apliecināja mūsu jaunā paaudze.
Šie ir tikai trīs pieturpunkti 2010. gada skrējienā, ar ko tas ieies vēsturē, par lielākiem un mazākiem esam stāstījuši katrā no 150 „Stara" numuriem. Šodien pie jums šā gada pēdējais – 151. – numurs, bet mēs sakām: uz tikšanos jau 2011. gadā! Lai mums visiem pietiek spēka un izturības nākamā gada piedāvātajiem izaicinājumiem! Gan labajiem, gan sliktajiem.
Autore: BAIBA MIGLONE