Šobrīd visu mūsu uzmanība lielākā vai mazākā mērā pievērsta 16. marta notikumiem gan tepat Latvijā, gan Krimā, kur plānots referendums par pievienošanos Krievijai.
Savukārt Krimas prokrieviski noskaņotais reģionālais parlaments jau otrdien nobalsojis par pussalas neatkarību no Ukrainas. Faktiski Krievija kopš 28. februāra ir okupējusi Ukrainai piederošo Krimas pussalu, un praktiski Putins ir uzsācis cīņu par krievu dzīves telpu rietumos un pirmām kārtām jau Ukrainas sadalīšanu, kas, kā viņš pats izteicies, bijis viņa mērķis jau kopš 2008. gada. Bruņoti Krievijas karavīri, tiesa gan, uniformās bez atšķirības zīmēm, bloķē visus Krimas stratēģiskos objektus, arī Ukrainas armijas daļas, no kurām vairākas ieņemtas. Līdz ar to Ukrainas valdība un starptautiskā sabiedrība uzstāj, ka Krievijas militārās okupācijas apstākļos sarīkotais referendums būs neleģitīms. Bet vēsturē jau netrūkst precedentu, kad „balsošana" notiek karaspēka klātbūtnē. Lai atceramies vēlēšanu farsu Latvijā 1940. gadā.
Kā jau tas izskan ne vienā vien plašsaziņas līdzeklī, nenoliedzami, izvēle Krimā rīkot referendumu par pievienošanos Krievijai tieši 16. martā ir Krievijai ļoti izdevīga sakritība, lai neteiktu vairāk. Notikumi Latvijā šajā dienā palīdzētu novērst uzmanību no nelikumīgā referenduma un „kārtējo reizi" uzsvērt pasaulei, ka, lūk, Latvijā notiek „fašisma glorifikācija". Bez konfrontācijas droši neiztikt, tāpēc Valsts prezidents, premjere un citas amatpersonas aicina būt ļoti piesardzīgiem un izvairīties no liekiem konfliktiem. Laimdota Straujuma ir paziņojusi un valdība savā sēdē akceptējusi, ka ministriem (tas gan šobrīd attiecas tikai uz vienu no viņiem –
vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru Eināru Cilinski, kas līdz šim uzsvēris, ka negrasās mainīt savu nostāju doties 16. martā leģionāru piemiņas gājienā un nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa, kā to jau darījis 16 gadu) nevajadzētu piedalīties ikgadējā leģionāru piemiņas gājienā pie Brīvības pieminekļa, pretējā gadījumā viņa izmantos savas Ministru prezidentes tiesības un attiecīgajam ministram tas var maksāt amata krēslu. Taču nav jau pārliecības, ka mierīga stāvēšana malā neietekmēs tos nodomus, kas riņķo pretēji domājošo galvās un silda viņu sirdis. Piekrītu viedoklim, ka svarīgāk vēl un vēlreiz skaidrot (it īpaši šajā brīdī), iesaistot pat Rietumvalstu diplomātus, kā toreiz notika mobilizācija leģionā un ka 16. marts ir leģionāru piemiņas diena, nekādā gadījumā ne atbalsts totalitāram režīmam, nacismam vai fašismam. Taču diemžēl 16. marts ir kļuvis par tādu „karstu kartupeli" Latvijas politikā, kas tiek viļāts no vienas puses uz otru.
Autore: BAIBA MIGLONE