Kas (jums) zināms par žurkām? Tās visur izplatītas. Viltīgas. Gudras. Vienmēr uzrodas tur, kur var atrast ko ēdamu. Ātri savairojas, kļūstot nekaunīgas. No tām grūti (pat neiespējami) tikt vaļā. Tas arī viss? Nē! Nepavisam!
Ne velti cilvēki žurkas pat apbrīno, cenšoties tās izzināt un pat līdzināties to prāta spējām. Tāpēc žurkas, vienas no divpadsmit, atrodas savdabīgā goda vietā (Žurkas gads).
Gadiem ilgi bezcerīgi pūlējos izskaidrot, kāpēc žurkai vajadzīga tik gara, cieta, gandrīz kaila aste. Izrādās, tas ir žurkai ja ne vissvarīgākais, tad ļoti nepieciešams orgāns gan. Uzmanīgi kāpelējot kaut kur augstāk, aste lieliski noder līdzsvara noturēšanai. Taču neaizstājama tā ir kaut kur pagrabu un pazemes alu bezgalīgo labirintu absolūtā tumsā. Garās astes dziedzeri, zvēriņam pārvietojoties pa pazemes valstību, atstāj alā pavisam niecīgu smaržu. Ar to pārpārēm pietiek, lai žurka pat pēc ilgāka laika ar savu neparasti smalko ožu atstāto smaržu atkal uztvertu, orientētos un nekļūdīgi virzītos sev vēlamajā virzienā. Neviens cits dzīvnieks to nespēj.
Kur žurkas uzturas? Visur. Virs zemes. Bet arī zemē – alās. Pateicoties kurmjiem, žurkām gatavi bezgalīgi alu labirinti pieejami augu gadu.
Vai žurkas, pateicoties savai ožai, dzīvo (uzturas) tikai noteiktās sev vislabākajās vietās? Nepavisam. Žurkas spējīgas dzīvot jebkurā vietā, jebkuros apstākļos. Svarīgs tikai viens –
nepieciešama vien barība, un, jo barības vairāk un tā labāka, saradīsies arī žurkas. Pirms daudziem gadiem, ciemojoties pie māsas manu vecāku mājās Stopiņu pagastā, biju liecinieks neizskaidrojamai situācijai. Māsa žēlojās, ka nekādi nevarot tikt vaļā no žurkas savā vistu kūtiņā. Esot izmeklējusies visās vietās, bet žurkas nekur nevarot atrast, bet pie vistu silītes tās nākot ēst vienmēr. Uzvilku gumijas zābakus un sāku rūpīgu apskati – nu nav nekā. Beidzot paņēmu dakšas un sāku pārbaudīt un pārkraut pēdējo vēl nepārbaudīto vietu – lielu apaļu vistu mēslu kaudzi zem latām, kur vistas visvairāk uzturējās. Un – viss noskaidrojās. Pašā svaigo mēslu kaudzes vidū pusmetru no virspuses atradās ērta, tīra, jau paaugušos žurkulēnu miga ar pašu mammu… Protams, tikai tie, kas ar vistām ir uz „tu", zina, kāda ir svaigu vistu mēslu neciešamā smaka. Visi pārējie to nespēs iedomāties.
Arī – pirms daudziem gadiem lietus laikā ar sarga laipnu atļauju laimējās pavadīt sūkņu stacijā pie Lubāna ezera vairākas naktis. Viss jau bija labi – sauss un silts. Taču žurku te, joprojām nezinu – kāpēc, bija daudz, kaut arī nekas neliecināja par to, ka ir arī kas ēdams. Ik pēc kāda laika sūkņi te ieslēdzās, te izslēdzās, lieli riteņi griezās, klakšķēja, un spīdēja metāla kloķi. Kā cirkā pa vidu te droši kāpelēja lielas pelēkas žurkas, ar riteņiem laidās uz leju un augšu, pārlēca no viena kloķa uz otru. Vēroju kā apmāts. Likās, ka it kā žurkas bija tās, kas lika kloķiem un ratiem klabēt un griezties. Žurkas ņēmās ar tādu kā labpatiku, nepievēršot nekādu uzmanību manai klātbūtnei. Kādu laiku padarbojušās, žurkas, tikpat negaidīti, klusi un pēkšņi kā ieradušās, pazuda. Pēc vairākām stundām tās ieradās atkal, lai veiktu savas trakulības. Nezinu gan – citas, bet varbūt tās pašas.
Pirms daudziem gadiem mūsu ģimene dzīvoja pašā Cesvaines pilsētiņas centrā dīķa malā vecā biezu mūru ēkā, kas saglabājusies vēl no muižas laikiem. Dzīvoklis atradās otrajā stāvā. Reiz vasarā sagadījās tā, ka pat ilgāk kā nedēļu no ģimenes dzīvoklī neviens neatradās. Bet tad, kad, atgriezies no atvaļinājuma, atslēdzu durvis, uz sliekšņa sastingu. Redzētais viesa bailes, neziņu, satraukumu, vēl nebijušas izjūtas… Istabas vidū goda vietā lielā koka kastē atradās dzīvokļa skaistākā rota –
milzīga palma ar kuplām lielām lapām. Palmā atradās visdažādākajās pozās kādas 17-20 lielas žurkas. Nepievērsdamas man ne vismazāko uzmanību, tās turpināja grauzt vēl palikušos zaļumus… Palmas atliekas nācās izmest. Joprojām nevaru izskaidrot – no kurienes pēkšņi uzradās žurkas, un, kas visdīvainākais, puse no tām bija parastas pelēkas, bet pārējās pilnīgi melnas.
10.01.2020.