Aust skaista, saules pilna diena. Mana dzimšanas diena. Mana cilvēciņa, kam varu būtu pateicīga par šo notikumu, sen jau nav man blakus. Varu tikai aiziet uz smilšu kalniņu, nolikt ziediņu, noglāstīt piemineklīti un klusi pateikt – "Paldies, mammucīt!".
Bet šodiena ir šodiena. Esmu patīkami satraukta. Uzmetu acis spogulim un jautāju: "Vai tiešām tik daudz – 85 gadi?" Gaidu ciemiņus, un pa kluso zināms, ka būs arī "valdības vīrs". Kā uz burvja mājienu saklāts galdiņš ar meitas rūpīgo palīdzību. Tur ir kārumi, kādi ikdienā redzēti nav. Svētki taču! Zvans pie durvīm, un tur jau nāk mani mīļie, tuvie radiņi. Ziedi, dāvanas, fantastiski! Un nāk arī "valdības vīrs", pārstāvis no novada domes sociālās komitejas, omulīgs, smaidīgs Andris Sakne. Rokās rozes, vesels klēpis, skaistules, un vēl maza, svarīga aploksnīte ar trīsciparu "dokumentu". Mīļi, atzinīgi vārdi! Paldies!
Sirds apmet kūleni, nudien patīkami, ka tur "augšā" par mani kāds padomājis. Mīļš paldies! Tagad šajos gados mazākais kompliments, mazākā atzinība ir dubultvērta. Jo ar gadiem pieaug vērtību skala, un cilvēki ar lielo dzīves stāžu var priecāties kā bērni. Cik esmu dzirdējusi, citās pašvaldībās tik bagātīgi neapdāvina savus pensionārus. Tas mūsu pašvaldības nopelns. Gribas pateikt arī paldies Bruno Kokaram – bijušajam Madonas slimnīcas valdes priekšsēdētājam, par kādreiz savu pensionāru atzīšanu ar dāvanu kartītēm, sagaidot Jauno gadu. Tas bija mīļi un noderīgi.
Kā jau visam pienāk gals, beidzās arī mana jaukā diena. Runājāmies, atcerējāmies, smējāmies, fotografējāmies. Nu man pietiek prieka, pārdomu ilgam laikam. Novēlu visiem labiem cilvēkiem un arī pati sev:
"Katru rītu sagaidīt ar prieku,
Katru vakaru ar gandarījumu,
Būt drošai par rītdienu,
Būt veselai un laimīgai katru dienu!"
Nu tādi arī būsim, un dzīve turpinās…
Ar prieku un pateicību –
RASMA
19.06.2018.