Kārzdabietim velosipēdu meistaram Pēterim Bicālam 10. novembrī palika 126 gadi.
Pēteris
pasauli ierauga 1892. gada 10. novembrī Edes un Jāņa Bicālu ģimenē
„Rēzēnu" mājās. Pēteris ir vienīgais bērns saviem vecākiem, tāpēc viņam
nekas netiek žēlots.
„Rēzēni" ir ļoti attīstīta saimniecība, ar lepnu liellopu laidaru un modernu cūku kūti. Lauksaimniecībai blakus „Rēzēnos" tiek remontēti zirgu rati, ragavas, tāpat tie tiek arī taisīti, kā arī pārējā tā laika tehnika, kas apstrādāja tīrumus.
Pēteris daudzreiz tiek lūgts izgatavot ozolkoka mūža mājas un krustus gan kārzdabiešiem, gan liezēriešiem, tāpēc bieži tiek aicināts arī uz kapusvētkiem. Liezēres kapusvētkos Pēteris iepazīstas ar rūpnieku E. Bērziņu, kas viņu aicina pie sevis uz Rīgu. Un tā Pēteris Bicāls dodas mācīties uz Eduarda Bērziņa lielo velosipēdu fabriku.
Atgriezies „Rēzēnos", Pēteris izveido mehānisko darbnīcu. Darbgaldus un visu darbam vajadzīgo viņš sagādā Rīgā un sāk meklēt sev palīgus jeb tā saucamos zeļļus. Pirmais, kas atnāk uz „Rēzēniem", ir Jānis Ozoliņš. Vēlāk pievienojas druvēnietis Misiņš, liezērietis Roberts Tirzmalis un no tālās Daugavpils atnākušais Pēteris Kokins, kā arī citi. Virs darbnīcas ir uzstādīts vēja ģenerators, lai ražotu elektrību.
Pēteris prot gan galdnieka, gan kalēja, gan lauksaimniecības darbus. Pētera taisītie velosipēdi ir numurēti un labas kvalitātes, tāpēc apkārtnes ļaudis tos ļoti labprāt pērk. Gadās, ka arī kādu nozog, bet pēc numura to ir vieglāk atrast. 1923. gadā Pēteris ved mājās sievu Martu Anzoni, un 1924. gada 17. augustā piedzimst meita Ausma. 1927. gadā piedzimst dēls Valdis. Kaut gan ir divi bērni, Martai ar mājas soli ir jātiek galā, kad bērni paaugušies, arī „Rēzēnos" iet vieglāk. Darbnīca ir ienesīga, un arī strādnieki piesakās no malu malām.
1936. gadā mirst zellis Jānis Ozoliņš, kuram nav tuvinieku, Pēteris izpērk kapavietu Bicālu dzimtai blakus esošajā Stradukalna kapsētā un Ozoliņu apglabā dzimtas placī. 1938. gads nāk ar pārsteigumu – 1. septembrī Martai un Pēterim piedzimst dēls, kuram tiek dots vārds Jānis.
„Rēzēnos" prot strādāt un arī svētkus svinēt. Marta spēlē cītaru, dēls Valdis – vijoli vai pūš tauri, Tirzmaļu Roberts spēlē akordeonu, bet, pēc vecmammas vārdiem, bungas pieklapē jebkurš no māju saimes.
Darbi rit, viss ir savās sliedēs, bet 1941. gads izskan ar vienu vārdu – karš! Sākas juku laiki, kāds no zeļļiem dodas karavīra gaitās, kāds paliek turpat „Rēzēnos". 1943. gadā mirst dēls Valdis, tas ir pirmais likteņa iecirtiens „Rēzēnu" un Bicālu bēdu stāstā.
Bērziņš, kas kļuvis Pēterim arī par draugu, aicina Bicālus doties bēgļu gaitās, un 1944. gadā Bicāli kopā ar Martas māsas Alvīnes ģimeni dodas uz Rīgu.
Rīgā uzlidojuma laikā vācu mašīna pa ietvi skrienošo Alvīni sabrauc, Bicāli Alvīni apglabā Matīsa kapos un izlemj atgriezties „Rēzēnos", līdzi vedot Alvīnes bērnus Kārli un Ilgu.
Atgriežoties „Rēzēnos", ģimene secina, ka mājas ir pamatīgi izlaupītas.
Sākas mežabrāļu laiks, bet Pēteris zina, ka mežā neies, jo ir sapratis, ka uzticēties var tikai sev un mūžam uzticīgajai Martai. Pēteris slēpjas sešus mēnešus.
1946. gadā mirst Pētera tēvs Jānis Bicāls. Kādā naktī „Rēzēnu" ļaudis atmostas no uguns atblāzmas un sprakšķiem, sastingstot saprot, ka jāglābj māja, jo tuvu esošās darbnīcas ir vienās liesmās. Ūdens ir maz, bet divstāvu māju saliet nav joks, mājas sienas karst, bet noturas.
Tajā pašā dienā uz Cesvaines rajona čekas māju tiek aizvests Pēteris Bicāls un viņa dēls Jānis. Pēteri ieliek kamerā, bet Jānim liek atzīties, ka tēva uzdevumā maija svētku priekšvakarā ir licis nodedzināt darbnīcas. Jānis no pārdzīvotā nevar parunāt, un tiek pratināts Pēteris, kas tiek arī iekaustīts, bet pierādījumu nav, un abi tiek palaisti brīvībā.
Kā vēlāk izrādījās, blakus dzīvojošais kaimiņš P. ir darbnīcas aizdedzinājis vairākās vietās, cerot, ka liesmas pārmetīsies uz tuvu esošo dzīvojamo māju.
Darbnīcām nodegot, sadeg visi Bicālu dzimtas albumi, darbnīcas žurnāli un daudz cita vērtīga. Pēteris, savācot kopā visus savus spēkus, smēdi pārceļ uz mājas galā esošo lopu ķēķi un turpina kalēja darbus.
1949. gads, izvešanas gads, Bicāliem tas aiziet secen, ko daudzi nevar piedot. Es domāju, ka Dievs lēma beidzot likt Bicāliem ievilkt elpu pēc visa notikušā un mani mīļie jau tāpat bija sagrauti.
Ir jauni laiki, un Pēteris ar savu mantisko paju 33 ha zemes un kaut ko no lauksaimniecības tehnikas un lopiem ir iestājies kolhozā. Pie Bicāltēva bieži griežas pēc padoma. Tiek apkalti zirdziņi, pieremontēti vāģi, šis tas pakalts.
1971. gada 20. martā Pēteris Bicāls aizver laicīgās pasaules vārtus, dodoties uz zemes mātes valstību. Skolotājs Artūrs Treicis atvadu vārdos teica: „Bicāltēv, jūs bijāt varens vīrs…"
Tā ir vēsture.
Bet šobrīd P. Bicāla mehāniskajā darbnīcā ražoto velosipēdu var apskatīt Saulkrastu velosipēdu muzejā.
Lūgums: varbūt kādam no piederīgajiem, kas ir strādājis, no veciem laikiem ir saglabājušās bildes no „Rēzēnu" mājām, lūdzu mēģināt ar mani sazināties ar redakcijas starpniecību.
16.11.2018.