Jau 1963. gadā, kad beidzu studijas LU Bioloģijas fakultātē, sāku mapēs krāt materiālus par visu svarīgāko un interesantāko. Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas – pēc 1990. gada – visstraujāk uzblīda no jauna iekārtotā mape "Administratīvi teritoriālā reforma Latvijā", tiesa, tai apmēru ziņā strauji pietuvojas pirms diviem gadiem iesāktā "Pašvaldību autoceļš Spieķi-Baltiņi".
Administratīvi teritoriālā reforma. Kas gan var saskaitīt, cik projektu – variantu un autoru – ministru ap to noņēmušies?
Kāpēc tas viss gājis tik grūti? Un pats galvenais – kāpēc tas, ko realizē pašreiz, tik ļoti atšķiras no sākotnējiem variantiem? Tāpēc, ka mums nav spēcīgu tautsaimnieku. Tāpēc, ka mums tautsaimniecības, kas ir procesu un attiecību nedalāms kopums, problēmas vieglu roku, zaudējot kopsakaru, izdāļā pa ministrijām. Stāvoklis vēl nebūtu tik bēdīgs, ja ministrijas, kā tam vajadzētu būt, vadītu labi speciālisti un Latvijas patrioti. Ak, vai! Kura no ministrijām ar šādiem cilvēkiem var lepoties? Turklāt, lai panākumi būtu, šādam cilvēkam jāvada darbs savā iestādē ilgus gadus.
Stāvokli noteikti pasliktināja visos iepriekšējos gados atvēlētais pārāk dāsnais finansējums. Bagātīgie naudas līdzekļi atļāva savākt ministrijās milzīgi daudz ierēdņu, atverot arvien jaunas nodaļas savās iestādēs, parasti citai citu dublējot vai papildinot, bet noteikti nodarbojoties ar norādījumu, instrukciju, pārskatu, ziņu ievākšanu un citiem bezjēdzīgiem darbiem.
Milzīgā nepārskatāmā, nekompetentā birokrātiskā ierēdņu masa, lai saglabātu savas vietas, rūpējās tikai par vienu vienīgu problēmu – izdabāt savam priekšniekam. Tā kā priekšniekam – iestādes vadītājam – savukārt bija tieši tādas pašas pašsaglabāšanās problēmas, ir saprotams, kāpēc nekas neiet uz priekšu.
Izņēmums, protams, nav arī reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija. Administratīvi teritoriālās reformas izsludināšana un uzsākšana, neapjēdzot, ko tas nozīmē, ko īsti grib panākt un kā tas jādara, tālaika ministru galvās noteikti bija bīstama avantūra. Žēl, ka tā laika premjerministri un pat valsts prezidenti, droši vien, līdz galam neizprazdami stāvokļa nopietnību, palaida garām iespēju iejaukties.
Grūti teikt, kādu galu ņemtu "reforma" un reformētāji. Neņemos spriest. Bet nu jau beidzot var uzelpot. Varbūt tāpēc, ka izcēlās apjukums. Varbūt tāpēc, ka oficiālie reformētāji vairs nezināja, ko darīt. Varbūt tāpēc, ka variantu un iespēju nu bija pat pārāk daudz. Varbūt tāpēc, ka oficiālie reformētāji, vairs nezinādami, ko darīt, pilnībā nolaida rokas.
Taču bija jādara un reforma kaut kā jānobeidz. Tā bija Tautas partija. Man līdz pat pēdējam laikam Tautas partija nav likusies īpaši pievilcīga. Bet nu nevar noliegt – premjerministri-tautpartijnieki strādājuši labāk. Tautas partija prot organizēt, jo tā redz mērķi.
Jaunais Madonas novads. Tas būs. Būs tāds, kā iecerēts. Madonas novads apmēru ziņā būs tikai nedaudz mazāks nekā rajons. Daudzie pagasti, kas veidos šo lielo novadu, tātad ir devuši priekšroku Tautas partijai, ir atzinuši to, ir uzticējušies tai.
Apskaužu Madonas novada pagastus. Katrs no šiem pagastiem taču varēs risināt savas ieceres uz vietas, bet pēc padoma un palīdzības – lūdzu – Madona jūsu rīcībā.
Pavisam citāds, manuprāt, krietni bēdīgāks, stāvoklis ir visiem tiem novadiņiem, kas savrupi palikuši ārpusē. Šo novadiņu iedzīvotāji pilnībā būtībā pakļauti jaunā novadiņa priekšsēdētājam, ja viņš labs un spējīgs, tālredzīgs organizētājs – speciālists, tad labi, bet ja…
Saprotams, Madonas novada iedzīvotāji nu lepni brauks uz sava novada centru un Saieta laukuma respektablās ēkas kabinetos varēs saņemt gan padomus, gan palīdzību, bet pārējo novadiņu… Tas pats pagastvecis, kas iepriekšējos gados. Un tikai. Vienīgā iespēja… varbūt aizbraukt līdz Rīgai? Ak, vai! Vai tad jūs nezināt Rīgas iestāžu birokrātijas labirintu labirintus?
Jā. Beidzot. Izvēle ir izdarīta. Jau izdarīta. Vēlēšanas būs tikai tāda formalitāte.
Pēc manām domām, vēl nekad, ja ņem vērā šos neatkarības gadus, vēlēšanu rezultāts nav bijis tik zināms, bet vēl nekad gaidāmās pārmaiņas pēc vēlēšanām nav bijušas tik nezināmas.
Autors: ILMĀRS PURIŅŠ
Cesvainē