Aizvadītās nedēļas laikrakstā "Stars" izlasīju, ka Sieviešu tiesību institūta Gada balvai starp 25 nominantēm tika izvirzīta arī Marija Ščucka no Varakļānu novada. Tad gan gribējās iesaukties: "Viņa jau sen to bija pelnījusi!"
Manas darba gaitas tautas namā vairāk nekā 40 gadu garumā ir vijušās roku rokā kopā ar Mariju – visus šos gadus viņa ir bijusi sabiedrības vidū, ar savu enerģiju un izdomu palīdzot rīkot sarīkojumus dažādu profesiju pārstāvjiem – lopkopjiem, mehanizatoriem, kā arī pensionāriem, donoriem un citiem. Viņa bija tā, kas bieži organizēja ekskursijas, kā arī braucienus uz teātra izrādēm Rīgā. Tai pašā laikā Marija arī pati aktīvi piedalījās pašdarbībā, dziedot sieviešu korī un ansamblī, kādreiz jaunībā arī dejoja deju kolektīvā. Protams, tas viss bija, kā agrāk teica, sabiedriskais darbs, nesaņemot par to pilnīgi nekādu atalgojumu. Nemaz neatceros, ka kādreiz viņa būtu teikusi – man nepatīk, es neiešu, man nav laika. Domāju, ka šādu vārdu viņas krājumā nemaz nav. Ja Marija kādu darbu iesāka, tad centās, lai tas tiktu izdarīts perfekti un līdz galam godīgi, nevis tā, pa roku galam. Tāpēc, lai to visu veiktu, nācās atraut stundas, dienas, kādu nepadarītu darbu ģimenei.
Tādu sabiedriski dvēselisku cilvēku arī agrāk bija ļoti maz, nerunājot nemaz par šodienu.
Prieks par varakļānietes Staņislavas Počes iegūto Gada balvu. Vienkārši nav bijis izdevības ar viņu kopā darboties, tāpēc par viņas paveikto zinu mazāk.
Varakļānu novads var lepoties, ka te dzīvo un darbojas tādas sievietes kā Staņislava Poče un Marija Ščucka. Lai vēl ilgi jums pietiek spēka, patikšanas, enerģijas un izdomas darboties sabiedrības labā!
Autore: ANTONIJA BERNĀNE
Varakļānos