Nopriecājos, kad izlasīju – Madonā būs zemnieku tirgus. Likās, ļoti laba lieta, varēs ar zemniekiem sarunāt gan par produktiem, gan dēstiem – par visu, ko ražo. Pa tiešo. Bet izrādās – īstenība ir nedaudz citādāka.
Ieejot veikalā "Kiriku" (bijušajā "Mūrī"), jāņem līdzi gandrīz vai pasaules atlants, lai sameklētu tās zemes, valstis, no kurām nākusi veikalā pārdodamā produkcija. Globālā mērogā jau ir tiesa – tas ir zemnieku tirgus – veikals, jo visas saknes, augļus, lai kur arī tas būtu, audzē zemes kopēji – zemnieki. Bet – tā kā agrāk un arī tagad, atcerieties, domājām – dzejnieka vārdiem – par lielo un par mazo dzimteni, tāpat arī domājam, un mūsu galvās zemnieku tirgus asociējas gan ar Latvijas, gan tieši dzimtās vietas, šobrīd Madonas puses zemniekiem.
Padomāsim. Veikalā parādījušās zemenes – skaistas, sarkani spīdīgas, smaržu gan tām nejūt – no Spānijas. Maksā 2 latus 75 santīmus. Cik tad būtu jāmaksā mūsu pašu zemītē audzētām, lolotām? 20 santīmu vai 2 santīmus kilogramā, ņemot vērā to, ka nav jāveic lielais attālums no ražotāja līdz pircējam? Veikalā ir viss, pat ķiploki no Ķīnas. Vai Latvijā vairs nevar izaudzēt ķiplokus, sīpolus? Tomātus taču vēl var pieciest, drīz jau būs pašu audzētie.
Tāpat arī gaļa, gaļas produkti. Vai tiešām vistas, vistas gaļa jāieved no Igaunijas? Un cik nu ir tās zemnieku produkcijas, tik ir gandrīz visa no citiem rajoniem. Mūsu pusē zemnieki tā kā negribot taisīt PVD analīzes un tamlīdzīgi attaisnojumi. Tikai – Madonas pusē tāpat zemnieki nodod pienu pienotavām, tātad analīzes jātaisa, gribi vai negribi.
Par saknēm – vai tad nu savā dārzā izaudzētām saknēm kāds taisa nez kādas analīzes? Lieta gan ir tāda, ka lielražotāji kā mēslojumu bieži vien nelieto kūtsmēslus, atsakoties no lopkopības, bet minerālmēslus. Ko tad bļāvām padomju laikā, ka lieto daudz minerālmēslu? Tagad noteikti graudkopībā tos lieto daudz vairāk nekā agrāk, piesārņojot augsni, ūdenstilpes. Tad jau vienā ziņā bebriem jāsaka liels paldies, jo to celtās hidrobūves attīra ūdeņus, dzīvnieks vēlas mājot tīrā ūdenī.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 21.04.2009.
Autore: LISILA PIŅĶE