"Vai neesam nopelnījuši sev labāku dzīvi? "Nožēlojama, nesaprotama ir dzīve vēl pēc 25 brīvajā Latvijā nodzīvotajiem gadiem. Darba mūžs pavadīts un veselība sabojāta, strādājot fiziski smagu darbu padomju periodā.
Tas bija laiks, kad nebija nedz kārtīgas lauksamniecības tehnikas, nedz elektropreču, par mobilajiem telefoniem un datoriem nemaz nerunājot. Dzīvojām laikā, kad labas pārtikas trūka un gaļa bija deficīts. Arī maizes ziņā izvēle nebija liela – vai nu melnais ķieģelītis vai baltmaizes klaips. Šādos apstākļos dzīvoja un izauga vairākas paaudzes. Bijām ar šādu necilvēcīgu sistēmu jau apraduši.
Šodien gan vēlos vaicāt, vai mēs – to dienu darba cilvēki – neesam nopelnījuši sev labāku dzīvi par pašreizējo? Mēs nerīkojam skaļas demonstrācijas un neklaigājam uz ielām. Cenšamies izdzīvot ar tām mazajām pensijām, kādas saņemam. Nauda pārtikai tiek tērēta minimāli, jo, baidoties palikt bez pajumtes, cenšamies nomaksāt visus komunālos maksājumus. Manuprāt, valsts vadība ļoti labi apzinās, ka pilsētā pensionāram bez finansiālas palīdzības izdzīvot ir teju neiespējami. Citi tautieši, kas savulaik pēc Otrā pasaules kara devās bēgļu gaitās uz rietumiem, ir neizpratnē par to, kādas pensijas mēs saņemam.
Pensionāri ir tā Latvijas sabiedrības daļa, kas vairs nespēj gaidīt uz pensiju indeksāciju. Šādās gaidās mēs esam dzīvojuši visu laiku. Viena valdība pēc otras tikai sola, bet nepilda. Ja reiz darba algām ar šo gadu noteikts minimums 360 eiro, vai tad pensijas arī nevarētu paaugstināt līdz, piemēram, 300 eiro? Lielai daļai pensionāru nauda nepieciešama ārstu apmeklējumiem, medikamentiem un sociālajam aprūpētājam. No valdības vadītājas Laimdotas Straujumas Pensionāru federācijas sapulcē gan dzirdam vārdus – naudas nav un nebūs. Gaidiet nākamo vai 2017. gadu, ja vēl būsiet dzīvi.
Izrādās, vecie cilvēki Latvijas valstij ir nenozīmīgi un nevajadzīgi. Viņi var pagaidīt.
Tuvākajā laikā Latvijai ir paredzēti lieli izdevumi, saistīti ar palīdzības sniegšanu Grieķijai un imigrantu uzņemšanu, kas piedāvāta visām ES valstīm. Esmu pret šādas palīdzības sniegšanu. Grieķijā pensijas un minimālā alga visu šo laiku ir bijusi krietni augstāka nekā Latvijā. Arī imigrantu, lai arī to skaits nav liels, uzņemšana ir nepārdomāta rīcība. Latvijai nav jācenšas bez ierunām burtiski izpildīt visus ES rīkojumus.
Nav arī skaidrs, kādēļ no pensionāriem tiek slēpta summa, kas ienāk valsts sociālajā budžetā? Ik pa laikam dzirdam dažādas summas, bet kura atbilst patiesībai, tā arī neuzzinām. Valdība joprojām nevar vienoties par 4 miljonu atrašanu, lai pārrēķinātu pensijas, kas uzlabotu mazo pensiju saņēmēju stāvokli. Godīgā demokrātiskā valstī tā nenotiek.
Tie, kuri šodien lemj par mums, vecajiem ļaudīm, un nolemj mūs dzīvei nenormālos apstākļos, paši vēl nezina, kādas būs viņu vecumdienas.