Klausos „Labvēlīgā tipa" koncertu, politiskās satīras cauraustu (LTV1). Zēni dara, ko spēj. Arī meitenes palīdz. Lasu jaunāko, nupat saņemto dāvanu no „Braku" kalna – R. Blaumaņa kalendāru. Domas pārskata gada ražu tautas gājumā. Un redz rītdienu…
Toreiz
„Mans zelts ir mana tauta,
Mans gods ir viņas gods," tā Tālavas taurētājam lika teikt R. Blaumanis. Toreiz, pirms daudziem gadiem, kad pats latvietību tā īsti sāka apzināties kā pamatvērtību. Un līdz ar viņu – tauta.
Aizritējuši gadu desmiti. Latvija, divu karu krustcelēs nīdēta, mocīta, tomēr pacēla galvu pret debesīm, līdzi ceļot tautas pašapziņu. Zemnieku tautas, zemes arāja, tā dēlu, meitu, klusu, kautrīgu, bet godprātīgu un čaklu, pašapziņu. Vai ikkatra zemnieku sēta piedzīvoja uzplauksmi. Vai ikkatra zemnieku sēta sūtīja izglītoties kaut vienu pēcnācēju uz augstām skolām. Kalpu kārtas ļaudis krietnā darbā spēja iekrāt tik, lai pēc gadiem pārtaptu saimniekos – zemes īpašniekos. Jaunie zemnieki taupībā, krājot naudiņu pie naudiņas, vispirms būvēja kūti, stalli, klēti, līdz beidzot tika pie dzīvojamās ēkas. Liels bija prieks, ja mājās skanēja pašu iegādāts radio, ja varēja lasīt avīzi, ja valsts svētkos mastā lepni uzvijās pašu gādāts Latvijas valsts karogs… Atceros vecāku stāstu par to, kā mani vecākie brāļi pēckara pieticībā uz skolu gājuši tēva darinātās koka tupelēs un salāpītā apģērbā. Arī es augu mātes šūtā kokvilnas kleitiņā, daudzreiz pielāpītā. Mētelīti skolai mamma pāršuva no tēva drauga dāvātā, viņa meitas nolietotā apģērba. Vēlāk 15 kilometru garo ceļu uz Madonas 1. vidusskolu ziemās bridu pa aizputināto ceļu. Citreiz, kad ceļš bija līdzens aizpūsts, kūņojos pa telefonstabu rindu… Un tomēr mēs izaugām. Ieguvām izglītību. Mēs, visi četri mūsu vecāku bērni. Vecāku sapni par „savu kaktiņu, savu stūrīti zemes" iznīcināja tāds „pasakains" iestādījums kā kolektivizācija – kolhozi. „Karš, kolhozs mums atņēma visu," vēl sirmā vecumā pukojās tēvs.
Taču no vecākiem mantotais sīkstums mums liedza padoties grūtībām – izturējām. Un līdz ar mums – simtiem, tūkstošiem mums līdzīgo: mūs visus rūdīja smagie lauku darbi gan vecāku sētā, gan kolhozu tīrumos. Rūdīja skopā maizes dona. Bijām brīvi no naudas, mantas važām (kā šodienas jaunatne savažota!). Brīvi! Romantiski laimīgi par visu, ko paši sapelnījām. Apzinājāmies, ka tikai pašu pacietība, neatlaidība dos vēlamo rezultātu. Gājām uz mērķi – strādāt iemīļotā, savām spējām piemērotākā profesijā. Kā jau dzīvē – ne visiem veicās, ne visiem pietika spēka. Un tomēr – pirmskara, kara, pēckara paaudzes pārsvarā bija Tālavas taurētāji savai Latvijai, kaut arī padvalsts ideoloģija pilnībā neļāva to paust…
Tagad
Kā ir šobrīd?
Vai Tālavas taurētāja balss, viņa aicinājums būt savas tautas godā turētājam ir dzīva?
Teikšu tā – ir dzīva! Dzīva! Vēl ir dzīva! To apliecina vai ikkatrā skolā (augstskolā, tehnikumā, koledžā) tās veselīgākais kodols – sīkstie, zinātkārie, neatlaidīgie. To apliecina gudri jaunieši, to pārsvara pieaugums valsts pārvaldē, pašvaldību, iestāžu vadībā, uzņēmēju jomā, radošajās profesijās un nevalstiskajās organizācijās. Bet… Bet ir vairāki „bet".
Pirmkārt, šobrīd Tālavas taurētājam šķēršļus liek pati valsts ar likumu nepilnībām, ar dokumentu kalniem un garām procedūrām, kad ne katram pa spēkam to visu izturēt, pārvarēt.
Otrkārt, šķēršļus liek pats topošais Tālavas taurētājs sev. Brīdī, kad pārāk lētticīgi uzticas valsts ierēdņu, banku un citu „pārgudro" solījumiem, kam, izrādās, nav seguma.
Treškārt, diemžēl goda prāts gājis mazumā, saskarsmes kultūrā dominē ārišķība – greznība, manta, nauda, varaskāre. Pat redzamāko deputātu, valstsvīru, ierēdņu, uzņēmēju vidū priekšgalā bieži izpeld viltus taurētāji, sava labuma ieguvēji negodīgā ceļā – visīstākie ēnu ekonomisti.
Ceturtkārt, tautas lētticīgā uzticēšanās šādiem „dižvīriem" nogremdē dažu labu jaunu censoni, atbaida ne tikai no riska – dot darbu sev un citiem (kādēļ to darīt, ja valsts iestādē ir ikmēneša ienākumi?). Vēl vairāk – šī ķēdes reakcija iznīcinājusi pēdējos gados ne vien daudzus mazos uzņēmējus, līdz ar to padarot par bezdarbniekiem, sociālā pabalsta lūdzējiem desmitiem tūkstošu cilvēku, kam viņi deva darbu. Vēl ļaunāk – Tālavas taurētāji aizbrauc no Latvijas, savas tēvzemes. Pamet Latviju tūkstoši…
Rīt
Kā būs rīt? Kāda būs rītdienas Latvija? Ar vai bez Tālavas taurētājiem?
Mēdz teikt – viss, kas notiek, notiek uz labu. Šobrīd mēs, mūsu valsts esot zemākajā krituma situācijā…
Un Tālavas taurētāji, to potenciāli kandidāti vēl tikko nākuši (vai nāks vēl) pasaulē. Kādi viņi būs? Vai spēs aiz sevis vest citus, vest kalnup – Latvijas izaugsmes virsotnes virzienā? Drošas atbildes nav. Bet, vērojot stiprus, sīkstus jaunus cilvēkus cīnāmies par mērķu sasniegšanu, manī ir dzīva ticība, ka reiz tieši šie sīkstie pārtaps Tālavas taurētājos un cauri citvalstu tīkojumiem nogrūst taurētājus bezdibenī vedīs tautu pretī patiesai atdzimšanai. Jo mēs – Tālavas taurētāju tauta, R. Blaumaņa pareģojumu spējīga nenodot.
Autore: ILGA HOLSTE
Cesvainē