Augusta beigās saņēmu smeldzīgu ziņu, ka Lazdonas un Mārcienas pagasta teritorijā paredzēta darbība ar nosaukumu „Perspektīvā smilts-grants atradne „Smecersils””.
Internetā ieraudzījusi izstrādei iezīmēto platību, sapratu, cik tas ir nopietni pēc darbu apjoma un iespējamās ietekmes uz dabu. Bet man ir cits stāsts, ar kuru nosacīti piedalos izsludinātajā sākotnējā sabiedriskajā apspriešanā (man pieejamā veidā).
Ar sarkano līniju apņemtais zemes gabals kartē ieskauj Trules Cīruļu bijušās saimniecības atliekas – ēku pamatus un drupas. Zemi pie Truļu mājām 1872. gada 13. jūnijā no muižas izpircis mans vecvectēvs Indriķis Cīrulis. Viņa senči Trules apdzīvojuši no 18. gadsimta beigām.
Trulēs esmu pavadījusi bērnību un pusaudzes gadus līdz 1949. gada 25. martam, kad mūsu ģimeni sarkanā vara izsūtīja uz Amūras apgabalu Krievijā. No ģimenes esmu palikusi viena, un ar Trulēm mani saista tikai atmiņas, senču nostāsti un dzimtas pētnieka novadnieka Ilmāra Kļaviņa Latvijas arhīvos izzinātais.
Sapņos bieži esmu Trulēs, bet domās paciemojos Avotiņlejā, Akmenājā, Skraustiņā, Milnielejā, Upeņlīcī, Kumeļpurvā, Birzeskalnā, Grantskalniņā, Naudas kalniņā… Tik daudz skanīgu nosaukumu tuvībai ar dabu atraduši latviešu zemnieki paaudžu paaudzēs.
Diviem no šiem nosaukumiem manās atmiņās ir īpaši pravietiska nozīme. Grantskalniņš runā pats par sevi. Lieldienās pie šūpolēm pulcējās mājinieki un ciemiņi. Govis ganīdama, par Naudas kalniņu domāju bieži, nezināju, kurš tas ir, nebiju dzirdējusi nekādus nostāstus. Atskārta nu ir atnākusi: bijusī Truļu zeme kļuvusi par naudas kalnu.
Un vēl. Kāda iekšēja pareģa mudināta, atmiņās un fotogrāfijās uzkrāto esmu apkopojusi grāmatā „Truļu starojums" (2012). Tas ir pieskāriens stariem, kas dzimtas kokā ved no pagātnes dzīlēm uz nākotni. Par cilvēkiem, kuru saknes ietiecas šajā Vidzemes augstienes pievilcībā. Kad ap Trulēm vairs nekā nebūs, paliks tikai starojums.
Bērnības vējos Trulēs ieklausījos pēc atgriešanās no izsūtījuma – 1958. gada rudenī. 2017. gada augustā dzimtas kārtējā salidojumā, ar devīzi „Zudusī Latvija", iekļāvām arī Trules. It kā nojaušot, ka tā būs atvadīšanās, atstājām viršu vainadziņu uz akmens aizauguša iebraucamā ceļa malā (foto).
Grants un smilts ieguves rosinātājs, jādomā, nācis ar pārliecinošu darbības pamatojumu, un plāns ir pamatīgi izstrādāts, – hektāri, kubikmetru miljoni, darbības process laikā un telpā, tikai noklusēts apgrozījums naudas izteiksmē.
Mans novēlējums: saimniekot tā, lai pēc gadiem no Latvijas nepaliktu tikai starojums.
P. S.
Iztēlojos, ka savs sakāmais te būtu novadniekam, rakstniekam Jānim Ezeriņam; viņa māte un vecmāmiņa dzimušas Lazdonas Trulēs.
Smeceres sila sapņotājs
Gar sniega malu,
Pa slidu ledu
Nu savus sapņus
Es saulei vedu.
Tur marta vējā
Es viņus kaisu,
Lai lid' un līgo
Pa dzidru gaisu;
Lai peld un pludo
Pa upēm, siliem,
Pa kalniem, puriem,
Pa ez'riem ziliem.
Un, kad tur vēlu
Es ruden nākšu,
No katras smilgas
Es sēju vākšu,
No katra kalna
Es zeltu celšu,
No katra viļņa
Es dziesmu smelšu.
Un, kad nu viss tā sakrāts būs,
Pa godam godā es saukšu jūs –
Uz savu būdu Malienas malā
Smeceres ielejā sola galā.
Cik labi ruden, kad daudzi viesu.
Un katram došu es viņa tiesu.
1917