Latvijas politisko eliti kā ļauna un nedziedināma slimība ir pārņēmusi doma par administratīvi teritoriālo reformu.Reformas pirmie iedīgļi radās jau deviņdesmito gadu sākumā. Vispirms reformas bija paredzētas ar nelielām izmaiņām, tālāk plānoja arvien lielākas un sarežģītākas.
Beidzot nonāca pat tik tālu, ka reformatori vairs nerēķinājās ar demokrātiju un likvidēja vēlētās rajonu pašvaldības. Reformu modeļi bira kā no pārpilnības raga, šiem modeļiem gāja līdzi reklāma, ka, ieviešot attiecīgo modeli, visas nelabvēlīgās problēmas atrisināšot un iestāšoties vispārēja labklājība.
Slavināti tika 33 pašvaldību, 40 pašvaldību, 82 pašvaldību, 102 pašvaldību, 109 novadu, 5 apriņķu modeļi. Katra modeļa izgudrotājs un aizstāvis pauda, ka tieši viņa radītais modelis esot vislabākais, ka, to realizējot, Latvija ātri uzplaukšot un te būšot tāda labklājība, kādu parasti sola pirms kārtējām Saeimas vēlēšanām.
Pašlaik ar teritoriālo reformu ir īsta putra. Reforma notiek pēc 2007. gada 4. septembrī apstiprinātās Ministru kabineta kartes ar dažāda lieluma novadiem. Reformētas tiek pirmā līmeņa pašvaldības. Reformētāji atzīst, ka otrā līmeņa pašvaldības neesot vajadzīgas, bez tām varot iztikt. Tiek virzīti jauni reformu termiņi un nosaukumi, tādi kā atbildīgā pašvaldība (pārejas laikā atbildēšot par rajona funkciju pildīšanu), plānošanas reģioni u. c. Reforma tiek steidzināta, tā, piemēram, Saeimā steidzami jāpārskata ļoti daudzi likumi, kas atbilstu reformatoru izvirzītajiem nolūkiem.
Pašvaldībās izpaužas neapmierinātība ar kartē apstiprināto iedalījumu, 34 pašvaldības iesniegušas sūdzību Satversmes tiesā. Nav skaidrības, vai būs apriņķu pašvaldības. Pašvaldību darbiniekos valda neziņa par to, kas būs, kā būs. Dažā vietā jau sāk dalīt rajona iestāžu mantu.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 22.04.2008.
Autors: JĀNIS HIRŠS