Troksnis ap nesen iznākušo grāmatu "Tiesāšanās kā ķēķis" sacēlies liels un pamatots. Grāmata, kas veidota no telefonsarunu noklausīšanās, ir gan apšaubāma pēc savas būtības, gan jāvērtē kā absolūti nelikumīgas darbības rezultāts.
Šim jautājumam veltīta virkne publikāciju visos republikas laikrakstos. Pievērsīšos dažiem pēdējā laika rakstiem "Neatkarīgajā Rīta Avīzē".
Saeima izlēmusi izveidot parlamentārās izmeklēšanas komisiju, kam jānoskaidro šī "politiskās literatūras bestsellera" tapšana un tās satura pamatotība. Kā rakstījusi žurnāliste Anita Daukšte ("NRA", 10. septembris), drīzāk jau Saeimā būtu bijusi jāveido komisija, kas izpētītu, kāpēc Latvijas valstī bijuši pieļauti sistemātiski un masveidīgi personu konstitucionālo tiesību pārkāpumi, kas saistīti ar telefonsarunu noklausīšanos.
Arī Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs Dzintars Jaundžeikars (žurnālists Viesturs Radovics "Ministriem nāksies atskaitīties par grūtupiādi", "NRA", 6. septembris) vērtē, ka galvenais uzsvars lietas izpētē jāliek nevis uz grāmatā publicēto sarunu saturu, bet gan uz pašu nelikumīgo noklausīšanos. Viņš uzskata, ka ir jānoskaidro, kā un ar kādu resoru ziņu šī sarunu noklausīšanās tikusi ilgstoši pieļauta. Žurnāliste Baiba Lulle publicējusi izvērstu interviju "Man nav labo un slikto zagļu" ar Saeimas Nacionālās drošības komisijas deputātu Mareku Segliņu ("NRA", 11. septembris), kurā viņš sniedz savas versijas, kādēļ nav nekādu ziņu par to, kas un kāpēc nodrošinājis sarunu masveida noklausīšanos, bet vainīgo it kā nav. Izteikts pat pieņēmums, ka šī nelikumīgā noklausīšanās pastāvējusi kā zināms politisks bizness. Galvenais – kā konstatējusi prokuratūra, valsts nav sankcionējusi šīs noklausīšanās, tādēļ valstij ir svarīgi noskaidrot konkrētās vainīgās personas un saukt tās pie atbildības. Kā bija iespējams, ka divus gadus noklausītas advokāta Andra Grūtupa sarunas, bet pavisam precizēti 45 cilvēku vārdi (viņu vidū – uzņēmēji, pašvaldību darbinieki, ierēdņi u. c.), kuru sarunas noklausītas, ierakstītas un nelikumīgi publicētas?
Kā šādas nejēdzības, rupji pārkāpjot Satversmes 96. pantu, kas nosaka cilvēka privātās dzīves neaizskaramību, kuras sastāvdaļa ir telefonsarunas, varēja tikt pieļautas, un kā gan par šiem faktiem nebija informēta Nacionālās drošības komisija? Lai to noskaidrotu, uz komisijas sēdi 19. septembrī uzaicināts iekšlietu ministrs, Drošības policijas priekšnieks, tieslietu ministrs un Satversmes aizsardzības biroja priekšnieks.
Vai tiešām šie cienījamos un atbildīgos amatus ieņemošie kungi nevarēs sniegt jēdzīgas un saturīgas atbildes? Tagad ar ar nepacietību jāgaida šo neglīto, Latvijas valsti un tās drošības struktūras kompromitējošo faktu politiskais un tiesiskais izvērtējumu.
Autors: ĀDOLFS BORBALS