Te – Latvijā – līgo mani priežu meži. Tā ir mana tēvu zeme, te esmu dzimis. Pie savas zemes esmu siets dārgām saitēm.
Tā
domā īsts latvietis, kurš saprot, ka svešas zemes ar savu greznumu,
brīnumiem nevar aizstāt Dzimteni ar plašiem laukiem un dzimto valodu…
Dzimtā valoda latvietim ilgu laiku bija "atņemta". Vajadzēja runāt krieviski. Laukos – kolhoza vai sovhoza sapulce. Ieradies arī "biedrs" no rajona vai Rīgas. Visi runā krieviski, atskaites svešā mēlē, citādi nesapratīs…
Pašreiz arī Saeimā opozīcija nav mierā, ka jārunā latviski, skolās jārunā latviski…
Ticu – pienāks laiks, kad runāsim latviski.
Interesants ir Latvijas lielo pilsētu asociācijas izpilddirektora un politiķa Viktora Valaiņa raksts. Gados jauns, bet jau ļoti pieredzējis. Ir strādājis arī ārzemēs. "Valsts, kurā es vēlos pavadīt savu dzīvi, ir Latvija, jo šī ir mana zeme" – saka Viktors Valainis.
Ja cilvēks jutīsies kā mājās – viņam ir labi. Darīsim visu, lai Latvija zeltu arī turpmāk.
Jālepojas ar Parīzē atklāto Baltijas valstu klasiķu darbu izstādi "Nepieradinātās dvēseles". Daudzi dalībnieki apstājas pie vecmeistaru darbiem: "Ā… Purvītis… skaisti… kur dzīvo Purvītis? – Latvijā?… Tā ir skaistā Rīga? – "mazā Parīze"?…"
Lūk, jau esam ievēroti, un kur vēl citu mākslinieku darbi.
Prātīgi ir J. Alunāna vārdi:
"Nevis slinkojot un pūstot
Tautu labā godā ceļ,
Tik pie prāta gaismas kļūstot,
Tauta zied un tauta zeļ."
Ievērības vērts ir televīzijā redzētais rosinājums "Kopdziesma Latvijai – 100". Vareni un skais-
ti – ka var veltīt savu dziesmu. Sirmgalvji, bērni, jaunieši, pieaugušie. Sanāks varens kopkoris. Latvieši ir dziedātāju tauta.
Daudz prieka sagādā Latvijas sportisti – ārzemēs, Latvijā, novados, pilsētās. Madona var lepoties ar saviem lielajiem un mazajiem sportistiem un treneriem. Visi sporta pasākumi un panākumi ir veltījums Latvijai.
Dažādi kultūras pasākumi veltīti Latvijas simtgadei. Madonā 8. aprīlī pilsētas kultūras namā Madonas deju apriņķa deju kolektīvu skate. Krāšņie tērpi, raitais dejas solis daudziem ļaus piedalīties republikas deju svētkos. Latvieši ir dejotāju tauta. Priecēs acis skatītājiem un izjutīs patiesu prieku arī paši.
Madonā ļaudis, sākot ar vadošajiem līdz izpildītājiem, rūpējas, lai pilsēta būtu sakopta un skaista. Lieldienās bridām pa sniegu, bet parki, lielie krustojumi tērpušies svētku rotā – Lieldienu zaķi, olas… Kā katru pavasari ielas, apstādījumi, mājas sakoptas. Darbi turpinās.
Sabiedrisko attiecību speciāliste Ilze Riekstiņa raksta: "Madonas pilsēta nav iedomājama bez jaunas, skaistas un funkcionālas estrādes."
Tik tiešām, rekonstrukcijas darbi sākušies. Lielās talkas dienā šeit čakli darbojās talcinieki. Jau senos laikos mūsu tautai patika dejot, dziedāt, muzicēt. Tad estrādes nebija, bet zaļumballes – gan. Tiešām – danči zaļumos.
„Lai saglabātu brīnišķīgo zaļumbaļļu tradīciju un līksmi atzīmētu Latvijas valsts simtgades gadu, 2018. gada 11. augustā visā Latvijā un pasaulē notiks Simtgades zaļumballe. Tiek gatavota tradīciju burtnīca "Zaļumballe" (Ieva Vītola)."
Es stāstīšu par sava Barkavas pagasta zaļumballēm, kuras notika netālu no Cauņu kapiem, Grīziņkalnā. Uzkalniņā prāvam līdzenam laukumam apkārt sastādīti bērzi. Uz koka bluķiem piesisti dēļi, kur sēdēt skatītājiem, kā arī dejotājiem. Protams, daudzi stāvēja kājās, ārpus soliem. Muzikantiem ierīkota sava vieta. Kas tā bija par mūziku, tālu skanēja vakarā akordeons, harmonikas, vijoles, bungas, cītars, klarnete, pat reizēm taures. Garām kapsētai ved ceļš uz Silagalu. Cilvēki Kokājos, Caunēs, Bārbaļos, Murmastienē varēja dzirdēt, kā skan. Vienaldzīgs neviens nevarēja būt, jo kājas to neļāva…
Kļavinieku Stasis (Caunes Mārītes tēvs) ar vijoli. Ikaunieks Kostins ar ermoņikām vai klarneti, "Ministreits" – Gailumu Pēteris – ar cītaru, Leimaņu Leons (Leimaņa Viktora tēvs) ar vijoli u. c. Bet kā viņi dziedāja – skaistas balsis, skanēja vareni. Es biju maza meitene, kad mani no Siksalas palaida vecākajai māsai par "sargu". Ar māsīcu Veltu saķērušās lecām starp pieaugušajiem. Zaļumballe beidzās rīta agrumā, jo bija jāiet strādāt.
Zaļumballē reizēm varējis nopirkt dzeramo (bufetē). Protams, izdzēruši tukšās pudeles aizmetuši. No rīta apkārt deju placim "mīnu lauks". Vēlāk kā anekdote apkārt "klejoja" stāsts: divas māsīcas Veras, kurām mājas bija netālu no Grīziņkalna, ar maisiem gājušas lasīt tukšās pudeles, līdzi ņemot arī bērnus. Pudeles dēļ pat sastrīdējušās. Tagad Grīziņkalns krūmiem aizaudzis.
Ļoti jauki, Madonai būs atkal estrāde. Nevajadzēs daudzus kultūras pasākumus rīkot dažādās telpās.
Es – "purva bridēja". Man sāp sirds par manu purva salu un Silagalu. Cik daudz tukšu māju, kas skatās tevī ar aklu logu acīm. Kur palikuši zaļie pagalmi, ziedošās puķu dobes? Purva sūnu "večiņa" vairs nečāpo starp akačiem, pavasaros tauriņam netaisno spārnus, nedala putniem būvmateriālus ligzdu vīšanai. Viņa ir pagurusi purvus brist. Savus spārnus viņa vairs nevar iztaisnot.
Arī "purva vecītis", kas čāpoja pie būdiņas Siksalas ezera krastā aplūkot bites (viņam ļoti garšoja medus), ir aizgājis mūžībā.
Māju nav, cilvēku nav. Silagalā mājas tukšas, nav kas dzīvo. Labi, ka lauki ir apstrādāti. Paldies Ivaram Grudulim (kas atjaunoja septiņgadīgo skolu – mammas māju – un tur dzīvo), kas laukus apstrādā, apsēj. Cēlies no čaklas zemnieku ģimenes, pats ir ļoti strādīgs, arī savus dēlus audzina darbam (iegūstot arī izglītību).
"Purva bridēja" tic labajam, tic nākotnei un Ivetas Ratinīkas vārdiem:
"Mīlestība kā piens –
pa pilei sariešas upes,
šūnām topot par Visuma
brīnumu durvīm,
es skatos, kā elpo pilsēta,
aizelso autobuss,
bet mirkļi un mūžības dziest."
Daudz jauka, saistoša var uzzināt, šķirstot "Latvijas Tautas saimes grāmatu". Ir vērts ar to iepazīties.
Es – "purva bridēja" – ticu savai Latvijai, ticu rītdienai.
02.05.2018.