Varbūt tas bija 5. vai 6. augusta rīts, kad pamanīju – debesis kļuvušas tukšākas; tur vairs neredzēja bezdelīgu rosīgo lidojumu. Labi, ka vēl varam redzēt tekājot gaiši pelēkās cielaviņas, tāpat ligzdās baltos spārnus cilā stārķu saime. Nepaies ilgs laiks, kad arī viņi dosies uz siltākām zemēm, un mēs, cilvēki, tad jutīsimies vientuļāki, līdzīgi – kā uz laiku zaudējot mīļu, pierastu draugu…
Arī cilvēkos šai laikā pamostas ilgas ceļot. Daži dodas tuvākos vai tālākos atvaļinājuma ceļojumos. Patriotisku jūtu vadīti, atzīmējot "Baltijas ceļa" 20. gadadienu, citi no 22. līdz 23. augustam piedalīsies Baltijas vienotības 678 km garajā skrējienā "Sirdspuksti Baltijai". Taču pirms viņiem, jau sākot ar jūlija beigām, šķērsojot visu Latvijas teritoriju, ir devušies svētceļnieki, kājāmgājēji, uz svētvietu Aglonu, lai tur nokļūtu Māras zemes Karalienes, Vissvētās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas atceres svētkos, t. i., 14.-15. augustā.
Kā gan lai raksturo tās ilgas, kas mudina dažus cilvēkus, pat veselas ģimenes atstāt ikdienā pierasto un doties pretī dabas un sava paša fiziskā vājuma radītajām ceļa grūtībām? Vai tikai tāpēc, lai dažādās, nekad līdz šim neredzētās vietās skatītu aizejošās vasaras dabas krāšņumu? Nē – tad tā būtu pastaiga, pārgājiens tikai tūrisma līmenī. Tomēr jācer, ka vairums svētceļojumā iet, lai ne tikai saklausītu savus sirdspukstus, bet vēl vairāk – lai sadzirdētu savas dvēseles trīsas no Dieva pieskāriena. Ceļojot kopējās lūgšanās, meditācijās (pārdomās) klusumā, savstarpējās draudzīgās pārrunās atveras kādi līdz šim nezināmi dvēseles avoti. Cilvēki mācās saprast, ka arī ciešanas jāmācās nest ar prieku. It īpaši, ejot nakts Krusta ceļu Aglonā, mūsu katra ciešanas neredzami atvieglo pats Jēzus Kristus uz Golgātas ceļa. Viņš saudzīgi paņem lielāko mūsu ciešanu krusta daļu uz saviem pleciem.
Un tie tūkstoši svecīšu, kas silda mūs visus šai gājienā, ir kā cerības saules stari pretī nākotnei, lai vai kāda tā mūs sagaidītu.
Bet kādā veidā lai svētceļo tie, kuru veselība tam vairs neatbilst? Ir tāda iespēja, tikai tad blakus kā pavadone jāņem iztēle. Proti, ir personas (piemēram, pie mums, Cesvainē), kuras šai laikā cenšas ik dienas aiziet uz svētās Mises upuri tuvākajā dievnamā, tādējādi pievienojot savu gājienu un lūgšanas kā upuri klāt pie tiem, kas svētceļo īstenībā, un šis gājiens viņiem pārvēršas brīnumā.
Atzīsimies, kas gan ir tas visgalvenākais dzenulis, kas mudina cilvēkus doties svētceļojumā? Tās ir lielā brīnuma gaidas, kuru Brīnumdarītāja Aglonas Dievmāte sniedz mums katram pretī savās žēlsirdībā atvērtajās plaukstās. Mēs tomēr visi esam tikai lieli bērni, kas līdz pat mūža norietam ilgojamies sastapt brīnumu, gan attiecībā uz savu garīgo vai fizisko veselību, gan dažādās ģimenes problēmās, gan to lielo brīnumu, kad beidzot sirdspuksti gan Latvijā, gan visā Baltijā sāktu skanēt pareizā, dievišķā spēka vadītā ritmā.
Tāpēc – svētceļosim šai laikā, vismaz savās dvēselēs!
Autore: MARIANNA TOMIŅA