Mazgāju traukus un nevaru vien beigt domāt par novēroto, tādēļ nolēmu uzrakstīt.
Par to, ka bērni mūsu valstī ir pabērna (tāds interesants vārds mums, latviešiem) lomā, esmu pārliecinājusies, un fakti to apstiprina vēl un vēl. Pēc mana pasniedzēja Ilmāra Meža pētījuma, esam tauta, kas strauji izmirst, jo neesam atguvušies pēc abiem pasaules kariem, kaut Eiropas tautas to spējušas. Esam fenomenāli, jo esam vienīgais izņēmums – nabadzīga valsts, dzimstība ar mīnusa zīmi, bet neprotam cienīt arī tos bērnus, kas mums ir.
To, ka mākslas skolā pēcpusdienās arvien biežāk bērni nāk ar tukšiem vēderiem, esam ievērojuši. Nav jau Igaunija, kur bērnus pabaro valsts. Pati zinu, kā ir, kad bērnam nesanāk siltajām pusdienām, bet vismaz iedot līdzi kaut ko jau var. Vecāko klašu audzēkņi izpalīdz viens otram, tā teikt, kad kuram kas ir, tas padalās.
Kāpēc šis ievads?
Nelāgi sanācis. Man pazīstamas mammas meitiņa atgriezās mājās sešos vakarā pēc pavadītā mācību laika Madonas pilsētas 1. vidusskolā un mūzikas skolā. Viņa visu šo dienu bija neēdusi, izgājusi no rīta, kad brokastīs arī nekas daudz nav bijis, un atgriezusies ar tukšu vēderu. Abas ar mammu ir trūcīgā ģimene, un meitenei skolā tā arī pateikts, ka ēst šodien nevarēs.
Sazinoties ar sociālo dienestu, noskaidrojām, ka dome lēmumu vēl neesot pieņēmusi un nezin vai būs finansējums brīvpusdienām trūcīgajām ģimenēm.
Meitenes mamma ir gatava maksāt, jo bērna veselība, protams, ir svarīgākais, bet vajag taču brīdināt, lai līdzīgos gadījumos, kā šis (pēc brīvlaika pirmajā dienā), līdzi var iedot ko ēdamu. Cik bērnu todien vēl palika neēduši, kaut varbūt sapņoja par siltām pusdienām kopš rīta?
Nez vai kāda par šo lietu atbildīga amatpersona ir bijusi bez pusdienām līdz 18 vakarā? Un pieaugušā organismam tas nav tik nepanesami, kā augošam bērnam.
Padomāsim, lai līdzīgas lietas nenotiek turpmāk, citādi, kad paši būsim veci, vai jaunā paaudze neķers pēc kamaniņām?
Autore: DACE BROKA,
Madonas mākslas skolas skolotāja