Šogad aprit 70 gadu kopš tām 1944. gada augusta sākuma dienām, kad liesmojošā Otrā pasaules kara frontes līnija pārvēlās pār dzimtā Barkavas pagasta Osugalu, kur atradās manu vecāku celtās lauku mājas. Bija ļoti karsta, sausa vasara. Izžuvušie ceļi putēja, pāri galvām brāzās „katjušu" raidītās ugunsmēles, kad mēs 5. augusta pievakarē zirgu pajūgos devāmies ārā no netālā Ristes meža, kur, frontei tuvojoties, kopā ar dažiem kaimiņiem bijām iebēguši un pavadījuši pāris nakšu.
Pabraucot garām Osugala purviņa stūrim, mums pretī pavērās satriecoša aina, par kuru varēja teikt dzejnieka Andreja Eglīša vārdiem: „Dievs, Tava zeme deg!" Trijās kaimiņu mājās plosījās ugunsgrēki. Taču starp tām mūsu – Dodzu – mājas, kā brīnums, stāvēja uguns neskartas. Vienīgi bija nodegusi lielā salmu kaudze blakus šķūnim. Mums iebēgot mežā, mājās apmetās latviešu leģionāri. Atgriežoties nebija kur palikt, jo tur jau saimniekoja krievu kareivju vienība ar lauka virtuvi.
Mūsu ģimene – tētis, mamma, māsa un audžumāsa – īslaicīgi apmetās nenodegušajā kaimiņu Vēzīšu mājā, t. i. – kamēr krievu armija devās projām Vidzemes virzienā.
Tēvs šai laikā zaudēja abus zirgus: jaunizaudzēto Ojāru un tēta ļoti iemīlēto skaisto sugas ķēvi Irmu. To krievu zaldāti nozaga jau pirmajā naktī, atstājot vietā mazu, iepelēku, jādomā, Sibīrijas zirdziņu, kuru nosaucām par Puksīti. Aizejot krievi mūsmājas bija pametuši lielā nekārtībā, bet tas bija sakopjams. Pateicāmies Dievam, ka mājas bija pārdzīvojušas kara viesuļus. Sāpēja sirds par daļēji vai pavisam nodegušajām mīļo kaimiņu mājām.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 08.07.214.
Autore: MARIANNA TOMIŅA