Latvijas politisko eliti kā ļauna un nedziedināma slimība ir pārņēmusi doma par administratīvi teritoriālo reformu.
Jau deviņdesmito gadu sākumā politiķi ķērās klāt teritoriālajai reformai. Mainījusies Saeima, vadība, atbildīgie ministri, bet šis jautājums ir nepārtraukti mudžināts, un iznākumu pašvaldību lietu ministrs E. Sprūdžs salīdzinājis ar „salāpītu lupatu deķi, kas plīst pa visām vīlēm". Tas ir domāts par pašreizējo Latvijas administratīvi teritoriālo iedalījumu, ko veido deviņas lielās pilsētas un 110 novadi – lielāki un mazāki.
Negāja viegli reformatoriem – iedzīvotāji neapmierināti, presē daudz kritizējošu rakstu utt., tāpēc radās vairāki reformas modeļi. No 2001. gada popularizēti tādi, kas visas problēmas atrisināšot un sākšoties labklājība. Raksturīgākie no tiem bija 33 pašvaldību, 40 pašvaldību, 32 pašvaldību, 102 pašvaldību, 109 novadu 5 apriņķu modeļi. Katra izgudrotājs un aizstāvis pauda, ka tieši viņa radītais modelis esot vislabākais, ka, to realizējot, Latvija ātri uzplaukšot un būšot tāda labklājība, kādu parasti sola pirms kārtējām Saeimas vēlēšanām. Izvirzīja domu, ka varot iztikt bez apriņķu pašvaldībām, jo tās pārāk dārgi izmaksājot. Apriņķu pašvaldības beidza pastāvēt 2009. gada 1. jūlijā.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 09.04.2013.
Autors: JĀNIS HIRŠS