2008. gada vasarā Madonas 1. vidusskola atskatīsies uz 100 darbības gadiem. Nogājusi sarežģītu attīstības gaitu, skola šajos gados vairākkārt mainījusi atrašanās vietu un nosaukumu, līdz ieguvusi Madonas pilsētas 1. vidusskolas apzīmējumu un kopš 1969. gada – arī paliekošas mājas. Gadsimta gaitā, izauklējusi tūkstošiem zinātkāru jauniešu, Madonas vidusskola (ģimnāzija) viņiem palikusi atmiņā kā mīļa un teiksmaina sala, kur ieraudzīti tāli apvāršņi ar brīnumainām ainām.
Madonas ģimnāzijas dibināšana 1908. gada vasarā bijusi nozīmīgs notikums ne tikai Madonas vēsturē, bet daudz, daudz plašākā mērogā. Kā raksta Atis Meija 1934. gada 19. maijā laikrakstā „Jaunākās Ziņas", Madonas (Biržu) ģimnāzija bijusi pirmā šāda statusa mācību iestāde laukos ne tikai Latvijā, bet arī visā toreizējā Krievijā.
Liels nopelns skolas dibināšanā bija Grašu pagastā dzimušajam skolotājam un sabiedriskajam darbiniekam Jānim Dāvim, kas sadarbībā ar advokātu Ķempeli 1908. gada pavasarī bija nodibinājis Rīgā Latvijas
pretalkohola biedrību un Rīgas Latviešu izglītības biedrību. Būdams izglītības biedrības priekšnieka vietnieks, Jānis Dāvis izstrādāja projektu zēnu un meiteņu vidusskolu atvēršanai. Tā kā Rīgā šo projektu neizdevās realizēt, enerģiskais skolotājs izkaroja atļauju atvērt 4 klašu meiteņu proģimnāziju Sarkaņu pagasta Kalna Sprīzdānos. Sākotnējā iecere gan bija šo skolu atvērt Biržos (Madonā), taču Biržos nevarēja atrast daudzmaz piemērotas telpas. Mācības sākās 1908. gada 15. septembrī. Skolas atvēršanu un uzturēšanu finansiāli atbalstīja Jānis Dāvis, advokāti Ķempelis un Cimdiņš, tirgotāji Rozītis un Taube, viesnīcnieks Lazdiņš, aptiekārs Baidiņš u. c. Nākamajā gadā skolas uzturēšanu pārņēma jaunnodibinātā Biržu izglītības biedrība. Meiteņu proģimnāzija 1910. gadā pārcēlās uz Biržiem (Madonu), kur izvietojās Ļaviņa mājā, kas atradās pašreizējā universālveikala vietā. Turpmākajos gados proģimnāzija izauga par septiņklasīgu ģimnāziju, kurai vēlāk pievienoja 8. pedagoģisko klasi.
1913. gadā tai piešķīra valsts skolas tiesības un nosauca par Emīlijas Uttendorfas Biržu sieviešu ģimnāziju. Mācības notika krievu valodā. Sakarā ar toreizējo pārkrievošanas politiku oficiāli skola skaitījās privāta ģimnāzija un Latviešu izglītības biedrības iejaukšanās tās saimniekošanā nebija vēlama. Izglītības biedrība gan esot turpinājusi skolas atbalstu.
1911. gadā Kalna Sprīzdānos atvēra zēnu proreālskolu, ko arī 1913. gadā pārcēla uz Biržiem (Madonu). Abas skolas Madonā aizņēma visas iespējamās telpas, tomēr tās neapmierināja augošās vajadzības. Tika izstrādāts projekts skolas ēkas celšanai, tomēr Pirmais pasaules karš izjauca šo nodomu. Kara gados skolai kādu laiku vajadzēja izvietoties Lazdonas mācītājmuižā, Lazdonas muižas pilī, Praulienas draudzes skolā. Kad vācu okupācijas laikā 1918. gada rudenī tā atgriezās Biržos, meiteņu skola atkal izvietojās Ļaviņa mājā un Leivēra krogā – Rīgas ielā 4, bet zēnu proreālskola – Kumsāra mājā Rīgas ielā 1.
Neilgajā komunistu valdīšanas laikā nomainīja skolas vadību un nosaukumu – proģimnāzija kļuva par 2. pakāpes darba skolu. Tā pastāvēja līdz 1919. gada 4. jūnijam, kad Biržos ienāca Valmieras kājnieku pulka karavīri sāvēnieša pulkvežleitnanta Jūlija Jansona vadībā.
Sākās jaunās Latvijas brīvvalsts laikmets ar abu mācību iestāžu apvienošanos un pēc dažiem gadiem – arī jaunās ģimnāzijas ēkas celtniecību.
Autors: JĀNIS BĒRZIŅŠ