Vai 23. februāris ir svinama vai atzīmējama diena? Kā nu kuram. Latvijā tā tagad iesaukta par „Vīriešu dienu". Sievietes un meitenes ļoti cenšas to neaizmirst. Pazīstu cilvēkus, kuri nezina, neatceras, nedomā, grib radīt sev papildu svētkus, jo mums par daudz esot sēru dienu.
Zinu kungus, kuri šos svētkus neatzīst, nesvin un tiek nostādīti neveiklā situācijā. Pieklājības pēc jātēlo prieks par apsveikumu, un tūlīt arī „jāaizliek aiz auss", ka tuvojas 8. marts, Sieviešu diena. Starp šīm dienām, protams, ir liela atšķirība – visu cieņu Klārai un Rozai. Mums tomēr labāk piestāv Mātes diena.
23. februāra svētki saglabājušies kopš padomju laikiem, kas kā Sarkanarmijas diena iedibināta 1918. gadā. 1946. gadā šī diena pārdēvēta par Padomju armijas un jūras kara flotes dienu. Šodien Krievijā 23. februāri sauc arī par Tēvijas sargu dienu, aizstāvju dienu, Sarkanās armijas dienu, un kopš 2002. gada Krievijā tā ir oficiāla brīvdiena.
No šodienas viedokļa raugoties, svinot vai atzīmējot šo dienu, mēs nonākam situācijā – it kā svinam svešas, naidīgas valsts armijas svētkus. Armijas, kura plosījās Gruzijā, plosās Ukrainā, Sīrijā, Moldovā u. c., kuras dēļ pie mums atrodas NATO karaspēks.
Latvijai sarkanarmiešu pirmais uzbrukums bija robežsargiem Masļenkos, nogalinot arī sievieti gaidībās. Ar uzspraustiem durkļiem sarkanarmieši mūs dzina lopu vagonos.
Jāatzīst, ka padomju laikā karadienests bija obligāts, un tajā bija spiesti piedalīties mūsu vecākās un vidējās paaudzes vīrieši. Viņiem armijas laiks, protams, saistās ar dažādām atmiņām. Nebūtu vēlams, ka šo atzīmēšanu turpinātu jaunatne, ieviešos to kolektīvos, dažkārt pat skolās. Būtu labāk, ja šo dienu „izpļautu" no savas vides kā dedzinošo latvāni.
Kas notika ar slaveno Aleksandrova vārdā nosaukto kori un ansambli, kurš devās uz Sīriju dziedāt un dejot, kur mirst cilvēki?!
Citviet pasaulē vīriešu dienu atzīmē novembra pirmajā sestdienā, tas ir – šogad 4. novembrī.
28.02.2017.