Tad, kad biju jau tādā vecumā, kad apzinīgi vēro un vērtē apkārtējo pasauli, vasarā, uzkāpusi tepat Madonā „Robežnieku" kūtsaugšā, kā jaunatklājumu ieraudzīju pie sijas karājamies divas vai trīs izsukātas linu buntes. Turpat uz auklas žāvējās arī tabakas lapas. Pēckara laiks, tabaka dārga, jāaudzē pašiem. Par to tabaku – tas nu tā. Bet tās linu buntes līdz šim brīdim gara acu priekšā.
Vēlāk uz jautājumu vecaimātei – ko tad darījusi jaunības dienās, kādus darbus strādājusi, dzirdēju arī atbildi – Mārcienas Jaunajā muižā linus plūkusi. Ja nemaldos un ja atmiņa neviļ, Mārcienā kādreiz pārstrādāja linus. Vai toreizējie apkārtnes saimnieki, arī muižas laikos muižkungs vai pats muižas īpašnieks nezināja linu vai naudas vērtību? Zināja, tāpēc arī audzēja un pārstrādāja. Jā, tehnoloģija toreiz nebija tāda kā tagad (ar to domāju mašīnas, cilvēku skaitu), bet pieprasījums pēc liniem bija. Bet vai tagad nav? Būtībā arī ir, taču gan mums, gan citās zemēs un valstīs cilvēkiem ar jauno tehnoloģiju bumu ir it kā klapes uzliktas uz acīm un, galvenais, galvas smadzenēm. Šitas nav izdevīgi, tas nav izdevīgi, to pavisam nevajag.
Un tā nu mēs guļam melnas krāsas kokvilnas (labi, ka vēl tā!) palagos, ēdam pārtiku ar ģenētiski modificētām sastāvdaļām un domājam – piemēslosim, piedrazosim šito planētiņu, dosimies uz citām arī tās piepildīt, piedrazot.
Tagad, kad katru vakaru TV ekrānā dzirdu un redzu, kas notiek Latvijā un pasaulē (krīze, krīze, krīze), nāk atmiņā pēckara laiks un tā laika izdzīvošanas receptes. Atceros – kā lielu dārgumu uz mājām atveda cukurbiešu sīrupa pudeli. Pietika vienu reizi pateikt – to nedrīkst aiztikt, lai paliek svētkiem, piparkūkām, ij domas nebija pirkstus likt klāt. Tāpat bija ar ziepju zālēm – nedomāju ne pieskarties, ne pat tuvumā iet, jo biju brīdināta – ar tām var noēst pirkstu galus. Ko darītu šādā gadījumā tagadējie bērni – pusaudži? Nez vai tā sīrupa pudele netiktu izlaistīta, ziepju zāles izlietas, segas saēstas, un viens otrs ātri vien nonāktu slimnīcā. Toreiz pietika vienreiz pateikt „nedrīkst!", un viss bija kārtībā.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 05.03.2009.
Autore: LISILA PIŅĶE