Domājot par savas tautas nākotni un valsts ekonomisko attīstību, māc bažas. Vai spēsim pastāvēt pasaules globalizācijas vējos, ja nebūs stipras varas, kam pirmajā vietā savas tautas labklājība? Vai spēsim izdzīvot, ja jau tagad valsti atstājuši vairāki desmiti tūkstošu iedzīvotāju? Ja valsts ekonomiskais stāvoklis neuzlabosies, var aizbraukt prom vairāki simti tūkstošu, no kuriem viena daļa vairs neatgriezīsies. Ņemot vērā katastrofālo demogrāfisko situāciju, tik mazai tautai tā būtu traģēdija.
Pagājuši sešpadsmit gadi pēc neatkarības atgūšanas, bet lielākā iedzīvotāju daļa dzīvo zem nabadzības līmeņa. Tik ilgā laikā pat pēc kara postījumiem valsts atplaukst, sasniedz augstāku labklājības līmeni. Pie mums tā nenotiek. Latvija ir viena no nabadzīgākajām ES valstīm.
Latvijā notiek iedzīvotāju polarizācija. Lūk, ko par šo graujošo faktu saka profesors Ervids Grinovskis savā grāmatā „Lai nenosarkst dzimtenes smilts": „Neviens Ministru kabinets, neviena Saeima nav virzījusi savu darbību tā, lai polarizācija (kad 90% nabago un saujiņa bagāto) būtu atsevišķa, bet ne masveida parādība, kas grauj valsti, ekonomiku, tautas labklājību, izdzīvošanu. Ar katru gadu izjūtam šīs politikas sekas, no kurām būs grūti atgūties. Kad apturēsim katastrofālo dzimstības samazināšanos?"
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 05.07.2007.
Autors: ONUFRIJS GAILUMS