Sarkaņu pagasta Rēķu kalnā šīs vasaras saulgriežu vakarā notika gadskārtējais ugunsskulptūru festivāls „Caur rakstiem saule lēca". Laikrakstā vēlāk tika pausts, ka „ikviens varēja iejusties īsti latviskā gaisotnē".
Pēc festivāla man pienāca kāds pazīstams ārzemnieks un pilnā sašutumā pateica, ka Rēķu kalnā ir noticis kaut kas sātanisks, jo festivāla finālā tikušas sadedzinātas latviešu rakstu zīmes.
Es nedomāju, ka Saules, Zvaigznes, Mēness, Māras krusta un citu zīmju sadedzināšana būtu sātaniska. Tomēr es domāju, ka mūsu nacionālo zīmju sadedzināšana ir to iznīcināšana. Tāda publiska rīcība ne ar ko nav attaisnojama.
Mūsu latviskās zīmes nav tikai kaut kādas ģeometriskas figūras vai tēli. Pirmkārt, tie ir mūsu tautas simboli, kas iemieso kādas mums ļoti svarīgas idejas. Šie simboli ir ļoti seni. Latvijas teritorijā jau vidējā akmens laikmetā jeb mezolītā kaula un raga priekšmeti tika rotāti ar dažādu svītru, krustiņu un līkloču grupām. Līdz pat mūsdienām daudzi latvieši tic, ka ornamentam ir ne tikai rotājoša, bet arī kāda simboliska (etniska, sabiedriska, aizsargājoša) nozīme.
Neskaitāmu mūsu senču paaudžu dzīves laikā zīmju nozīme ir mainījusies līdzi cilvēku materiālās un garīgās pasaules izmaiņām. Mēs vairs nevaram zināt, kāda bija šo zīmju sākotnējā nozīme.
Pašlaik mūsu tradicionālajā kultūrā valda uzskats, ka latviešu zīmes simbolizē senlatviešu dievības – Dievu, Māru, Laimu, Pērkonu un citas. Šis uzskats nostiprinājās samērā nesen – 20. gs. 30. gados. Par tā zinātniskumu jāšaubās, jo trūkst pierādījumu noteiktu simbolu saistībai ar noteiktām dievībām.
Atgriežoties pie ugunsskulptūru festivāla, ir skaidrs, ka tā māksliniekiem mūsu zīmju simboliskā nozīme ir stipri pakārtota viņu pašu mākslinieciskajām izpausmēm un interesēm.
Lieta tā, ka 20. gs. otrajā pusē Rietumos radās jauna ideoloģija – postmodernisms. Brīvības un progresa vārdā sākās pakāpeniska iepriekšējo morāles normu un tautu nacionālo kultūru noārdīšana. Līdztekus parādījās jauna – performances – māksla. Performance demonstrē to, ka dzīvē un mākslā nekas nav paliekošs, ka nekam nav pastāvīgas nozīmes. Jaunā tipa mākslinieki mēdz radīt priekšmetus, lai tos tūlīt izjauktu vai citādi iznīcinātu. Agrāk mākslinieka mērķis bija radīt mākslas darbu, kam ir paliekošs saturs. Performancē par galveno mērķi ir kļuvis publiskais izpildījums jeb sniegums, kas tiek demonstrēts publikai.
Visu minēto varējām redzēt festivālā, kur mūsu nacionālās zīmes tika izveidotas, lai publiski tiktu sadedzinātas.
Man nav iebildumu, ja ugunij tiek nodots kāds salmu tēls (zieds, zirgs vai dinozaurs), kam nav nacionālas nozīmes. Ja tiek iznīcināts nacionālais simbols, es ar to nevaru samierināties.
Protams, arī ugunij ir daudzas simboliskas nozīmes. Tā kopš seniem laikiem bijusi ne tikai barga un bīstama stihija, bet arī mājas pavards, ģimenes simbols un aizstāvis vai attīrošs un dziedinošs spēks. Minētajā festivālā nekas no uguns labās iedabas nebija manāms.
Jājautā māksliniekiem, vai viņi ar tādu pašu iedvesmu būtu gatavi publiski sadedzināt arī krustu – kristietības simbolu.
Nobeigumā jautājumi mums pašiem sev – latviešiem. Ko mēs darām ar savām zīmēm? Ko mēs darām ar savu nacionālo kultūru?
Vai tiešām jāparādās kādam ārzemniekam, kas mūs par to uzrunā?
BRUNO PODIŅŠ
Cesvainē
23.08.2022.