Latvijas valsts nodibināšana pavēra izglītībai jaunus apvāršņus un atnesa arī jaunas problēmas. Biržos (Madonā) darbojās divas vidusskolas – meiteņu ģimnāzija un zēnu reālskola, abas – īrētās telpās, kopmītņu nebija, trūka dzīvokļu skolotājiem un apmešanās vietas audzēkņiem.
Biržu Izglītības biedrībai bija grūtības nodrošināt skolotājus ar algām. Turklāt brīvvalsts pirmajā, 1919., gadā netālajā Cesvainē plašajās pils telpās atvēra Cesvaines vidusskolu, uz kuru pārgāja arī vairāki Biržu skolotāji. Nākamajā gadā Cesvaines ģimnāzija ieguva valsts vidusskolas statusu, kas atrisināja skolas apgādi un skolotāju algu problēmu. Tas vēl vairāk saasināja Biržu vidusskolas pastāvēšanas problēmu, ko neatrisināja arī abu skolu apsaimniekošana. Pāris gados nomainījās vairāki direktori – P. Krievkalns, A. Osītis, O. Dankers.
Vidusskolai radās nesaskaņas ar Izglītības biedrību, kas nespēja nodrošināt nepieciešamos līdzekļus. Stāvoklis izmainījās 1921. gada rudenī, kad nodibinājās Biržu miests, kas pārņēma savā pārziņā arī vidusskolu. Miesta dome un Izglītības biedrība par vidusskolas direktoru uzaicināja nesen no Krievijas ar bēgļu vilcienu pārbraukušo enerģisko sabiedrisko darbinieku un skolotāju, Sarkaņos dzimušo Jāni Dobuli. Jaunais direktors īsā laikā nokomplektēja vakantās skolotāju vietas, pārliecināja Izglītības ministriju par nepieciešamību vismaz pusi algas skolotājiem maksāt no valsts budžeta, otru pusi sedzot no audzēkņu skolas naudas, Biržu miesta un Izglītības biedrības līdzekļiem, skolas sarīkojumiem utt. Lielākais Jāņa Dobuļa nopelns bija valsts līdzekļu sagādāšana jaunas vidusskolas ēkas celtniecībai. Tās pamatakmeni iemūrēja 1924. gada rudenī, un 1926. gadā jaunā gaismas pils tika nodota vidusskolas saimei.
Atcerēsimies, ka šai pašā gadā dzima arī Madonas pilsēta un vidusskola bija pirmā trīsstāvu ēka jaunajā pilsētā. Uz skolas atklāšanas svinībām kā Izglītības ministrijas pārstāvis ieradās Jānis Dobulis, kas gadu iepriekš bija kļuvis par Latvijas vidusskolu direktoru Izglītības ministrijā. Par viņa darba turpinātāju vidusskolā kļuva Vladimirs Sprūds, latīņu valodas un vēstures skolotājs, kas skolu vadīja līdz 1930. gadam, kad šo pienākumu uzņēmās Aleksandrs Aizpurītis. Viņa laikā Madonas vidusskola kļuva par Valsts ģimnāziju. Aleksandrs Aizpurītis savā postenī sabija līdz pat 1944. gadam, izņemot 1940.-1941. okupācijas gadu, kad par vidusskolas direktoru strādāja Jānis Stabulnieks, kas uz savu dzimto pusi pārnāca no Daugavpils, kur skolotāju institūtā bija mūzikas skolotājs un kora diriģents.
Divdesmitajos un trīsdesmitajos gados Madonas vidusskola (ģimnāzija) izcēlās ar stingru disciplīnu, nopietnu mācību darbu, vairākiem tālu pazīstamiem, izciliem skolotājiem. Ierobežotā apjoma dēļ minēšu tikai dažus: Eduards Brencēns, brāļu Kaudzīšu "Mērnieku laiku" ilustrētājs, Pēteris Kalniņš, aktīvs sabiedriskais darbinieks, vēsturnieks, Pēteris Āboliņš, matemātikas skolotājs, skolas kora diriģents Nikolajs Feldmanis, Berta un Felikss Dzintari u. c.
Tā laika skolas gaisotni pēc daudziem gadiem savās atmiņās raksturo 1939. gada Valsts ģimnāzijas absolvente Ārija Kalpaks-Grundmane: "Esmu aizmirsusi matemātiku, ķīmijas, fizikas formulas un likumus, bet mūžīgi nebeigs kvēlot tā laika ieaudzinātais, iedzīvinātais latviešu tautas nacionālais gars un tēvzemes mīlestība…"
Tie nav tukši vārdi. Tie īstenojās arī šo vārdu autores nesavtīgajā darbā, izveidojot pulkveža Oskara Kalpaka piemiņas memoriālu viņa dzimtas mājās "Liepsalās".
Karš un okupācija izklīdināja Madonas ģimnāzijas skolotājus un audzēkņus tālu pasaulē.
1944. gada rudenī Madonas vidusskola atsāka mācības direktora Jāņa Stabulnieka vadībā. Viņa nozīmīgākais ieguldījums Madonas vēsturē gan ir mūzikas skolas nodibināšana.
Vidusskolā no iepriekšējā sastāva bija palicis pavisam nedaudz skolotāju – Pēteris Kalniņš, Pēteris Āboliņš, Elza Tiltiņa u. c. Skolotājam Pēterim Āboliņam nācās iepazīt arī Sibīrijas nometnes. Pamazām nokomplektējās skolotāju sastāvs. Spilgta personība bija latviešu valodas skolotāja Marija Bērzkalne, arī skolotāji Jānis Jakovičs, Marta Kurme u. c.
(Turpmāk vēl)
Autors: JĀNIS BĒRZIŅŠ