Tikko likām piemiņas ziedus pie Sibīrijas cietēju kājām… Tikko atkārtojām: Kristus no miroņiem augšāmcēlies – mīlestības, piedošanas, garīgais mērs atgādināšanai, tad kāpēc, kāpēc tik neatlaidīgi dzirdam trulus āmura sitienus pa sarūsējušu naglu galvām, it kā teļu siles klapējamas būtu, nevis līdzsāpami traģiski cilvēku mūži no mūsu tautas, tautiņas, kas Dievam uz pirkstiem skaitāma – pusotra miljona – „Kod, kurā pirkstiņā gribi, visi sāp".
Vai dziļa sirdssmeldze vai ikdienā kurināta negantība nedod miera kādai mazai Madonas ieliņai? Pēc katra „Starā" apgaismota strīdiņa kāds pajautā manas domas, bet domas ir garas, tikai šāviens – īss!
Kur jūs toreiz bijāt, izglītotie politologi (un gaišreģi), kāpēc nebrīdinājāt par visbriesmīgāko okupāciju tos latviešu jauniešus, kas, tikko no skolām nākuši, tika aicināti darbā, turklāt tādā jaukā, nevainīgā vidē – bērnu pasaulē. Es toreiz biju tas bērns Vestienas skolā, pie mums ar dzeltenu zirģeli atjāja neveikls, bikls jauneklis – esot beķerzellis no Madonas, būšot mums pionieru vadītājs. Pio – pirmais, kurš grib palikt pēdējais? Parakstījām dalībnieku anketas, paši tās izzagām šim no somas, slēpām, meklējām – uzjautrinājāmies, tracinājām „satiksmes līdzekli", kas karājās pagalmā pie slitas, sacerējām častuškas sienas avīzei – Beķercepti pīrādziņi pionieriem negaršo, pionieri izspļauj tos…
Cik Latvijā toreiz bija skolu? Katrā no tām ieradās kāda Marta, Vera, Valdis, Jānis, kāds pusceptais. Vai varbūt arī kāds krievvalodīgs, speciāli sagatavots padomju ideologs, kura vardarbība pret bērniem bija tāda, ka viņu vajadzēja uz vietas nošaut – bez apsūdzības, izmeklēšanas, tiesas „troikas"? Ja tā, tad par viņiem krājas materiāli tiesu dokumentos, muzejos, likteņstāstu filmās un lappusēs. Jānis Sārts tā laika situāciju no psiholoģiskā viedokļa atainoja romānā „Pieviltie" (ar precīzu virsrakstu), par to izcieta smagus Sibīrijas gadus. Tikko Cesvaines epopejā izdotā grāmatā „Lotes bērni" konkrēta persona apliecina, kādā veidā, vācu karaspēkam uzbrūkot, Krievijā nokļūst dzelzceļnieki (tāpat šoferi, sakarnieki, mediķi) – bez atskatīšanās! Ja iesi uz priekšu – varbūt izdzīvosi, ja domāsi, skatīsies atpakaļ, kritīsi no „savējo" lodes. Tā rīkojās abu okupāciju karaspēki, līdzi vācot materiālas vērtības un cilvēkus. Kara darbībā ceļmalu nejaušībās kritušie, Sibīrijā iesalušie un gāzes krāsnīs izkūpējušie visi ir Latvijai zudušie – viņu bērniem un mazmazmazbērniem šodien vajadzēja kuplināt bīstami skopo pusotru miljonu, šovasar dziedāt no lielās estrādes un stādīt blīvu ozolu rindu ne tikai gar brīvas Latvijas robežām, bet gar mūsu veselā saprāta un kristīgās sirdsapziņas robežām, lai neplūsmo pāri negantība (kāds bagāta satura jēdziens – nav gana ne naudas, ne taisnības, ne tiesāto, ne kritušo).
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 12.04.2008.
Autore: ILZE INDRĀNE